Pelnrušķīte.

7. A. 510 A. Anna Bāla Nurmižos. LP; VII, II, 27, 20, 3

Vienai mātei bijušas trīs meitas, divas īstās un trešā pameita, pelnrušķīte. Pelnrušķītei bijis jāguļ pavarda malā. Tās zemes ķēniņš sataisījis lielas dzīres un uzaicinājis tur visas meitas. Kad mātes meitas dzīrojušās, pelnrušķei atnākusi mirusī māte un pamācījusi, lai ienesot no dārza to un to ābelīti. No ābelītes māte uztaisījusi mazu zizlīti, piesitusi to pie zemes, un pelnrušķei tūlin gadījies zvaigžņu apģērbs. Piesitusi otrreiz - pagadījušies skaisti rati vienā zeltā, tikai zirgu trūcis. Nu māte likusi pelnrušķei atnest peļu lamatas, kur pašu laiku bijušas sešas peles iekšā. Piesitusi pelītēm ar zizlīti, gadījušies lepni zirgi, tikai kučēra trūcis. Māte likusi pelnrušķei atnest žurku lamatas, kur bijusi viena žurka iekšā. Piesitusi žurkai - gadījies lepns kučērs. Tā nu pelnrušķe aizbraukusi uz ķēniņa dzīrēm, kur visi par to brīnējušies. Otrās dzīrēs viņa aizbraukusi ar mēness apģērbu, trešajās ar saules apģērbu. Pēdējo reizi viņa pazaudējusi savu kurpi uz ķēniņa pils sliekšņa, kas bijis ar piķi apliets. Pēc kurpes ķēniņa dēls gribējis uzmeklēt zudušo jaunavu. Kad viņš nobraucis triju meitu mājā, tad māte gribējusi savas meitas izdot ķēniņa dēlam un apgraizījusi tām kājas, lai tās varētu apaut to kurpi. Viltus tomēr nācis gaismā un ķēniņa dēlam pēdīgi izdevies atrast bārenīti. Tad viņi apprecējušies un dzīvojuši laimīgi.