Pelnrušķīte.

8. A. 510 A. E. Aizderdzis Gulbenē. LP, VII, II, 27, 20 4.

Reiz dzīvojušas tr īs māsas -- tā trešā kalpojusi tām divām. Kādreiz visas trīs gājušas pa pļavu puķes lasīdamas, bet abas sliņķes lasījušas maz - kalponītei bijis jāiet nopakaļus un jālasa vienai pašai gandrīz. Lasījusi, lasījusi - ieraudzījusi nabadzīti saulē gulošu. Kalponei iežēlojusies nabadze - sākusi tai pakrēsli taisīt no puķēm, saulei priekšā sprauzdama. Divas māsas, to redzēdamas, pārgudrībā apsmējušas trešo māsu, ka šī tādus niekus darot - grābstoties gar veceni. Kas tur nu esot daļas gar tādu? Pēdīgi vecenīte atmodusies un kad nu puķu plūcēja gājusi projām, iedevusi trīs jostas: divas raibas un skaistas, vienu baltu neskaistāku. Kalponei raibās jostas bijis jāatdod, vai grib, negrib, abām māsām - daudz nelūgušās. Šī nabadzīte apjozusi sev balto jostu un tā izrādījusies visskaistākā, sudrabā un dimantā vien mirdzējusi. Šām abām nekāds sevišķs apģērbs neizjucis. Pēc tam ķēniņa dēls sarīkojis dzīras un ieaicinājis visu visādas meitas. Aizgājušas mūsu trīs māsas arī dzīŗās. Ķēniņa dēlam tūdaļ sudrabainā kalpone iekritusi acīs -- tas dāvinājis tai gredzenu un otrā svētdienā salaulājies ar to.