Pelnrušķīte.

9. A. 510 A. J. Dīcmanis Lieģos. "Pasaku vācelīte", 1891. LP, VII, II, 27, 19, 1.

Vienu svētdienu saimniece ar savu meitu gāja baznīcā; bet sērdienītei vajadzēja palikt mājās. Saimniece iebēra dvālikti linsēklu pelnos un sērdienītei vajadzēja tās izlasīt, kamēr šīs no baznīcas pārnākšot. Kad saimniece ar savu meitu bija aizgājušas, sērdienīte notupās pie pelniem un sāka raudāt. Te ienāca vecs . Vīriņš un prasīja meitenei : "Ko tu brēc ? "Jā, kā es nebrēkšu, kad saimniece iebēra linsēklas pelnos un lika man tās izlasīt, kamēr no baznīcas pārnākšot. "Vecītis iedeva viņai mazu nūjiņu un teica, lai viņa piesit pie trauka (sieka), tad sēklas no pelniem atšķiršoties. Vecītis vēl teicis: "Kad tu sēklas esi izšķīrusi, tad noej mežā pie lielā ozola, piesit ar nūjiņu, koks atvērsies, un tur būs drēbes, tās tu vari uzģērbt un aiziet baznīcā. Bet taisi tā, ka tu jau papriekšu esi mājās nekā saimniece." Meitene nu tūliņ piesita pie trauka ar nūjiņu un sēklas atšķīrās vienā trauciņā, pelni otrā. Tad viņa nogāja uz mežu pie minētā ozola, piesita pie tā ar nūjiņu, un tur atradās ļoti greznas drēbes ar zelta izšuvumiem. Viņa tās izņēma no ozola, apģērba un tad aizgāja uz baznīcu. Kad sērdienīte iegāja baznīcā, tad visi ļaudis uz viņu ziņkārīgi lūkojās, cits citam paklusi vaicādami: "Kas gan tā varētu būt par tādu princesi?" Zināms, sērdienīte tādās skaistās, zeltītās drēbēs izskatījās aplam skaista. Viņa tomēr visiem ļaudim papriekšu izgāja no baznīcas, nogāja mežā pie ozola, nolika savas drēbes un pārgāja mājās. Mājās pārgājusi, viņa tūliņ nosēdās atkal pie sava sēklu trauka. Kad nu saimniece ar savu meitu pārnāca no baznīcas, tad viņas stāstīja sērdienītei. ka šodien esot vareni skaistu meitu redzējušas. "Es jau arī to redzēju!" sērdienīte itin jautri teica. Saimniece prasīja: "Kā tad tu, mājās būdama, varēji viņu redzēt?" "Es pakāpu uz vārtu stabu un tad redzēju!" Saimniece nu tūliņ lika nocirst stabu, lai meitenei nebūtu vairs kur skatīties. Otru svētdienu saimniece ar savu meitu gāja atkal baznīcā, bet sērdienītei vajadzēja palikt mājās, sēklas no pelniem lasīt, jo saimniece bija šoreiz, atkal uz baznīcu iedama, sēklas iebērusi pelnos. Kad viņas bija aizgājušas, tad meitene notupās pie sēklu trauciņa un atkal gauži raudāja. Te ienāca vecais vīriņš un prasīja meitenei: "Ko tu, mīļais bērniņ, atkal tā gauži raudi?" "Kā man neraudāt - saimniece mani baznīcā nelaiž, lika atkal lasīt sēklas no pelniem." Vecais viņai iedeva atkal nūjiņu un teica: "Piesit ar nūjiņu pie viena trauka; otra, tad tūliņ izšķirsies sēklas no pelniem. Ja gribi baznīcā noiet. tad noej mežā pie minētā ozola, piesit tur trīs reizas, tad tas atvērsies un tur būs drēbes." Sērdienīte nu tūliņ piesita pie viena trauka, otra, sēklas izšķīrās no pelniem katra savā traukā, Tad viņa nogāja uz mežu, piesita pie ozola - tas atvērās un tur atradās vēi daudz jo skaistākas drēbes, nekā pirmo reizi. Viņa tūliņ apģērbās un aizgāja uz baznīcu. Šodien ļaudis vēl jo vairāk skatījās un apbrīnoja sērdienītes skaistumu. Viņa šoreiz izskatījās skaistāka, arī viņas drēbes šoreiz bija smalkākas un dārgākas. Neviens nezināja, no kurienes šī skaistā princese bija. Arī pats mācītājs pameta acis uz apbrīnojamo jaunavu. Šoreiz sēŗdienīte atkal aizgāja ātrāki par citiem ļaudim no baznīcas. Viņa nogāja mežā, nolika drēbes, aizgāja mājās un nosēdās pie sēklu trauciņa. Saimniece ar savu meitu, pārnākušas no baznīcas, stāstīja sērdienītei, ka viņas šodien redzējušas baznīcā vēl skaistāku - smalkākās, dārgākās drēbēs ģērbtu princesi, nekā pagājušā svētdienā. "Es arī viņu redzēju!" sērdienīte priecīgi iesaucās. "Kā tad tu, te mājās būdama, varēji viņu redzēt?" Sērdienīte laicīdamās atteica: "Es uzkāpu uz skursteni un tad viņu redzēju". Saimniece lika tūliņ noplēst skursteni, lai sērdienīte nevarētu citā reizā noskatīties. Nu trešo svētdienu saimniece ar savu meitu gāja atkal uz baznīcu, bet sērdienītei bija vienai pašai jāpaliek mājās, jāizlasa sēklas no pelniem. Šodien sērdienīte nebija vairs tik bēdīga kā citas reizas, jo bija apradusi ar savu dzīvi un darbu. Vecīša dotā nūjiņa bija viņai par atspaidu. Vecītis šodien pie viņas arī vairs neienāca. Viņa jautri uztraļļināja, paņēma savu nūjiņu, piesita pie sēklu trauka - sēklas atšķīrās tūliņ no pelniem. Viņa nu nogāja mežā pie minētā ozola, piesita ar nūjiņu - koks atvērās. Tur nu viņa atrada vēl jo smalkākas un greznākas drēbes - tās bija ar zelta un dimanta izšuvumiem. Drēbes bija vai desmit reiz greznākas, nekā pirmo un otru reizi. Arī smukas kurpes tur atradās zeltītām šņorēm, sudraba pumpiņām. Sērdienīte apvilka drēbes un kurpes un nogāja baznīcā. Tiklīdz viņa iegāja baznīcā, tūliņ visa baznīca atspīdēja, kā no spoža saules gaišuma. Sērdienītes drēbes mirdzēja un vizēja vienā zeltā un dimantā vien. Šoreiz arī sērdienīte pati izskatījās daudz reiz daiļāka, skaistāka. Ļaudis nevarēja apbrīnot vien viņas diženo skaistumu un drēbju rotu. Ikkatram, kas uz viņu paskatījās, tūliņ acis apžibēja, itkā no spožas saulītes. Ir mācītāju pārtrauca runā. Starp citiem baznīcas ļaudim bija arī ķēniņa dēls. Viņš bija pirmās divi svētdienās skaisto princesi noskatījies un licis saviem sulaiņiem skatīties, uz ķuŗu pusi skaistā princese aiziet, bet neviens nebija varējis noskatīties. Kad mācītājs bija nokāpis no kanceles, tad ķēniņa dēls iegāja pie mācītāja un viņi nu sarunājās, kā varētu dabūt zināt, no kurienes šī skaistule ir. Viņi lika kādam baznīcas vīram baznīcas slieksni ar piķi nosmērēt, un ķēniņa dēls nolika aiz baznīcas durvim sargus, lai sarli princesi drusciņ apturētu un izvalkātu, no kurienes viņa ir. Sērdienīte izgāja šoreiz tāpat atkal citiem papriekšu no baznīcas. Viņa nogāja mežā pie ozola, noģērbās un pārgāja mājās. Mājās pārgājusi, viņa nosēdās pie sava sēklu trauciņa. Sargi nebija varējuši notvērt sērdienīti - bija izgājusi neredzot cauri. Bet pār baznīcas slieksni ejot, bija viena kurpe nomukusi un uz sliekšņa pie piķa pielipusi. Viņi kurpi savāca un norunāja no rīta braukt pa visu apgabalu - uzmeklēt jaunavu, kuŗai šī kurpe būtu laikā. No rīta nu mācītājs un princis brauca meklēt skaisto princesi. Braukāja pa visu to apgabalu, bet neatrada tādu, kuŗai kurpe būtu laikā. Minētās saimnieces meita, dabūjusi zināt; ka mācītājs un ķēniņa dēls apkārt braukājot, meklēdami tādu un tādu meitu, iegāja citā istabā un nodrāza savas kājas jo plānākas un šaurākas. Pēdīgi viņi arī atbrauca šinīs mājās. Nu mēģināja kurpi uzmaukt tūliņ saimnieces meitai - un brīnums! Kurpe uzgāja saimnieces meitai. Saimnieces meitai vajadzēja nu taisīties un braukt viņiem līdz. Pa ceļu braucot, viņi redzēja kraukli gaisā skrejam. Krauklis skriedams sauca: "Krau, krau, pilna kurpe asinim! Viņi nu nevarēja izprast, ko tas nozīmi, bet tā kā krauklis vēl vienmēr tā bļāva, tad viņi nomauca meitai kurpes. Un patiesi - meitai bija pilnas kurpes asiņu. Viņi nu samanīja, ka bija piekrāpti, jo kājas bija nodrāztas. Tūliņ grieza zirgus apkārt un brauca atpakaļ uz saimnieka mājām - atdeva meitu. Sērdienīti ieraudzījuši, viņi tai pamērīja kājas un kurpe viņai uz mata uzgāja. Tad viņi paņēmi sērdienīti un aizbrauca. Kad gar minēto ozolu gaŗām brauca, sērdienīte lūdza princim un mācītājam, lai atvēlot uz pāri acumirkļiem noiet līdz ozolam. Viņa piesita ar nūjiņu pie ozola un ozols tūliņ atvērās, sērdienīte izņēma greznās drēbes. Viņa apģērbās un aizgāja atpakaļ pie vigiem. Viņai bija nu tikpat skaistas drēbes, kā svētdien baznīcā. Viņa tagad, pie ratiem atnākusi, mirdzēja, zvirēja vienā zeltā un sudrabā. Pati arī izskatījās tikpat skaista, daiļa, kā svētdien baznīcā. Princim un mācītājam acis apžibēja šo uzskatot. Nu ķēniņa dēls skaidri redzēja, ka šī bija īstā princese, ko viņš baznīcā bija tik skaistu redzējis, ko viņi meklēja un ko tagad bija atraduši. Visi viņi nu brauca uz ķēniņa pili. Ķēniņš un ķēniņiene bija vareni priecīgi par tik skaistu, daiļu vedeklu, bet princis bija vēl daudz priecīgāks un laimīgāks. Mācītājs viņus tūliņ salaulāja, un viņi dzīvo vēl šodien, ja nav miruši.