Pelnrušķīte.
10. A. 510 A. Brīvnieku Liesma no E. Olmanes Rumbeniekos. Jkr. V, 75 (43). LP, VII, II, 27, 19, 2.
Bārenīti pieņēma cita māte, kuŗai arī meita bija. Svētdien gribēja bārenīte pašas meitai līdzi iet uz baznīcu. Bet audžu māte, ieraudzījusi bārenītes košo apģērbu un redzēdama, ka tā smukāka par viņas meitu, nelaida bārenīti ne par ko uz baznīcu, iebēra sieku linsēklu pelnos, lika pa to laiku izlasīt, kamēr viņas meita baznīcā. Bārenīte, redzēdama tādu darbu, sāka gauži raudāt. Pienāk vecs nabadziņš, prasa: "Meitiņ, ko tu raudi?" "Kā nebūs man raudāt? Gribēju iet uz baznīcu, bet nu man jālasa linsēklas no pelniem." "Neraudi vecītis saka, "še tev spieķītis, piesit ar to trīs reizes pie sieka un saki: "Linsēklas siekā! pelni, pelni krāsnī!" tūliņ atšķirsies linsēklas no pelniem: linsēklas paliks siekā, pelni ieskries ugunskurā." Meitene, priecīgi paņēmusi spieķīti, piesit trīs reizes pie sieka un saka: "Linsēklas siekā! pelni, pelni krāsnī!" Tūliņ paliek linsēklas vien siekā, pelni izbirst ārā. Nu meitiņa apģērbjas savās smukās drānās un aiziet uz baznīcu. Baznīcā ieraudzīja viņu jauns, smuks, bagāts kungs, kam tā ļoti patika. Tas nu gribēja, no baznīcas ārā iedams, ar viņu satikties, bet bārene bija jau projām. Nākošā svētdienā tāpat gāja kā svētdienu atpakaļ: bārenīte grib iet uz baznīcu, audžu māte viņu nelaiž - liek atkal sieku linsēķlu no pelniem izlasīt. Viņa piesit ar savu spieķīti pie sieka - sauc: "Linsēklas siekā! pelni, pelni ārā!" un atkal paliek siekā linsēklas vien. Viņa apģērbjas savās goda drānās; aizliet uz baznīcu. Mātes meita viņu nepazina - tik smuka tā bijusi. Kungs, viņu ieraudzījis, aiz mīlestības tīri paģībis, bet atģidis pie baznīcas durvim piķi nolikt. lai laukā iedama, viņa uzmītu un pēdas atstātu, uz kuru pusi aizgājusi: Bārenīte, ārā iedama, uzmilnusi uz piķi, bet kurpe pielipusi tik cieti pie zemes, ka meitenei vajadzējis kurpes spŗādzi atsprādzēt un kurpi turpat atstāt. Viņa aiztecējusi uz mājām zeķē vien. Jaunais kungs, kurpi pacēlis, braucis nu pa visām mājām, meklēdams, kam kurpe derētu, jo bijis nozvērējies, ka to ņemšot par sievu, kuŗai kurpe derēs, bet kurpe nav nevienai kājai uzgājusi. Tā viņš nobraucis arī uz tām mājām, kur bārenīte dzīvojusi. Kad audžu māte dabūja zināt, ar kādu nodomu jaunais bagātais kungs atbraucis, tad viņa pabāza bārenīti apakš baļļas, uzkrāva tai vēl virsū mucas, toveŗus. abras, ieveda pati savu meitu iekšā un teica. ka kurpīte viņai piederot. Bet kurpīte neuzgāja kājā, bija tai par mazu. Nu māte teica, ka viņas meitiņai, pa rasu staigājot, kājiņa slapja palikusi un tādēļ kurpīte neuzejot - viņa iešot namā kāju noslaucīt, tad lai mēģinot. Namā viņa nodrāza savai meitai kāju tievāku. aptina to ar zīžu lakatiņu, lai asinis tūliņ nesūcas ārā, un nu derēja kurpe. Jaunais kungs iecēla meitu karietē un veda projām. Bet braucot laidās krauklis un sauca: "Krau, krau, pilna kurpe asiņu! Krau, krau, pilna kurpe asiņu!" Kungs prasīja savam kučierim : "Vai tev ir kurpē asinis?" Kučieris atbild: "Nē!" Viņš nu prasa sulainim: "Vai tev ir kurpē asinis?" Tas arī atbild: "Nē!" Nu viņš pacēlis savai brūtei kāju, novilcis tai kurpi un palicis aiz dusmām tīri zils, kad redzējis, kāda blēdība te bija izdarīta. Viņš griezies tūliņ apkārt, aizvedis meitu atpakaļ un to pie durvim izsviedis, gājis iekšā tālāk meklēt. Bet meklētās nevarējis nekur atrast. Beidzot sulainis kungu darījis uz baļļām uzmanīgu. Un patiesi! tur apakšā atrada meklēto. Kas bij nu priecīgāks par kungu! Tas ņēma bārenīti tūliņ līdzi. Mātes meitai bija par savu bezkaunību sāpes jācieš kamēr kāja sadzija, bet māte spērusi aiz dusmām zemes gaisā, ka viņas nodoms neizdevies.
Piezīme. Šās pasakas pirmā puse atrodas V. daļas 145 1. p (3). bet jau L. Puškaitis ir to gluži pareizi šķīris divās patstāvīgās pasakās P. Š.