Pelnrušķīte.
11. A. 510 A. Skolnieks J. Atteka no 42 g. vecas A. Kalnes Nīcā. K. Lielozola kr.
Reiz vienai sievai bijušas divas meitas: viena īstā meita; otra pameita. Sērdienīte katru dienu bijusi čakla un krietni strādājusi, bet īstā meita tik ģērbusies skaistās drānās un gājusi katru svētdienu baznīcā ļaudim rādīties. Sērdienītei pamāte katru svētdienu iebērusi pelnos vienu sauju linusēklu un likusi, lai tās izlasot, kamēr šās pārnākot no baznīcas. Kad pamāte ar savu meitu nogājušas baznīcā, sērdienīte nosēdusies krāsns priekšā un sākusi lasīt linusēklas, rūgti raudādama. Pēc kāda laika istabā ienācis mazs vīriņš ar nūju rokā un prasījis sērdienītei, kālab viņa raudot. Tad sērdienīte visu izstāstījusi, ko pamāte viņai likusi padarīt. Mazais vīriņš iedevis viņai savu nūju un teicis, lai tikai uzsitot uz pelniem, tad visas sēklas salēkšot vienā čupā. Sērdienīte pateikusies vīriņam, paņēmusi nūju un uzsitusi uz pelniem. Tūlin arī visas sēklas bijušas čupā. Pēc tam vīriņš teicis, lai viņa ejot mežā, tur būšot trīs koki. Lai piesitot ar nūju pie lielākā koka, tad viņai būšot visskaistākās drēbes pasaulē. Tad lai apģērbjoties un ejot baznīcā. Sērdienīte pateikusies vīriņam un visu tā arī izdarījusi. Tad viņa nogājusi baznīcā, bet viņu neviens nepazinis un visi brīnījušies, no kurienes tā varētu būt, ar tik skaistām drēbēm. Kad dievvārdi beigušies, viņa ātri aizgājusi mājā, lai pamāte nepamana, kur viņa tādas drēbes ņēmusi. Mācītājs nosūtījis ķēniņam tādu ziņu, ka baznīcā esot bijusi viena skaista meita, ģērbusies dikti greznās drēbēs. Tā sērdienīte gājusi vairāk svētdienas baznīcā, bet neviens viņu nepazinis, un kad to meklējuši, nevarējuši nekur atrast. Ķēniņš nu izgudrojis viltu, kā sērdienīti rokā dabūt. Licis pie baznīcas sliekšņa iespiest piķi, lai skaistulei tur pieliptu kājas. Kad nākošā svētdienā sērdienīte atkal nogājusi baznīcā un kad dievvārdi beigušies, viņa kā pa vecam gribējusi steigties mājā, bet šoreiz tas neizdevies, jo nomukusi kurpe. Sērdienīte pūlējusies ilgu laiku, lai kurpi nost dabūtu, bet nekā nevarējusi un nu gājusi raudādama mājā. Kad baznīcēni pārgājuši mājā, mācītājs paņēmis kurpi un nosūtījis ķēniņam. Nu ķēniņš braukājis apkārt pa mājām mērīdams, kam kurpe derēšot, bet nevienai meitai tā nebijusi laikā. Ķēniņš iegriezies arī pie sērdienītes pamātes un teicis, lai izvedot savas meitas kurpi uzmērīt. Pamāte izvedusi savu meitu, bet sērdienīte palikusi iekšā maļam un dziedam. Ķēniņš mērījis kurpi, bet tā bijusi par mazu. Ķēniņam neredzot pamāte gan ņēmusies drāzt meitai kāju mazāku, bet viss bijis velti. Ķēniņš teicis, lai vedot vēl citas šurp, bet pamāte teikusi, ka viņai vairāk meitu neesot. Tad ķēniņš sacījis : "Ved to, kas tur iekšā dzied!" Pamāte atteikusi: "Ko tad nu to vest, tā jau tik tāda pelnrušķīte!" Ķēniņš nepalicis vis mierā un pavēlējis par varu, lai tik vedot to laukā. Neko darīt, pamāte izvedusi arī. Ķēniņš mērījis kurpi un tā stāvējusi kājā kā uzlieta. Jaunais ķēniņš nu paņēmis skaisto sērdienīti savos lepnos ratos, aizbraucis projām un apprecējis to, bet māte ar savu meitu palikušas mājā skaistoties.