Pelnrušķīte.

13. A. 510 A. Kārlis Bramanis Rīgas apg. LP, V, 207 (94).

Kāds ķēniņš mirdams iedevis savam dēlam kurpi, piekodinādams: "Dēls, apņem to par sievu, kam šī kurpe der, tad dzīvosi laimīgi." Bet ķēniņa dēls ilgi izmeklējies pa pasaules malām - nekur atrast, kam kurpe derētu. Saīdzis griezies mājā. Te nakts vidū ieraudzījis dziļā mežā nabadzīgu būdiņu ar vecenīti pie uguns kura. Padevis labvakaru un runājis nakts māju." Labprāt!" vecenīte atteikusi, bet viņai neesot ne maizes kumosa ko pacienāt. Lai, lai, šis atteicis, kas tik vēlu ēdīšot, un taisījies tikai gulēt. No rīta ķēniņa dēls ēdis savu ceļa maizi un cienājis arī vecenīti; bet tā, ik kumosu tencinādama pabauda, ik iztek laukā ar maizes riecienu rokā. Sācis prasīt, kādēļ tā noskraidoties. Jā, viņai pagrabā trīs meitas esot ēdināmas, kas nevarot dienas gaismā tikt, esot plikas. Lai vedot augšā! viņš tūlin aizskriešot uz savu pili pēc dārgām drēbēm. Labi, atnesis drēbes, meitas apģērbušās un uznākušas pie ķēniņa dēla. Visas bijušas daiļas, bet tā jaunākā it īpaši, un kas vēl: taisni jaunākai arī derējusī viņa kurpe. Tūlin, zināms, bildinājis par līgavu. Bet vecenīte ne un ne: ja gribot, lai tad ņemot no gala, to vecāko, bet ne lasīdamies. Ko nu? Beidzot ķēniņa dēls solījis tās vecākās arī labiem vīriem izprecināt, un tad tad vecenīte ļāvusies ierunāties. Nu apprecējis jaunāko un dzīvojis ļoti laimīgi.