Pelnrušķīte.

14. A. 510 A. St. Ulanovska Viļānos. Zbior wiadomos'ci do antropologii krajowej. T. 11. Krakavā, 1895, 331.-315.

Bjeja treis muosys: divi vacuokys cīši labjejas i nikuo juos i nastruoduoia, - a tjei jaunuakuo, tjei jau vysu dorbu struoduoja i bjeja juom par kolpyuņu, ni dtābis lobys natuŗēja i pajāst iai labi nadjevja. Vīnu reizi apdjevja kjēniņč ziņi, ko grib dālu žeņēt [apprecināt], i lai jem, kalidu gryb: voi nu kungu, voi nu sprostus, kaida jau jam patjeik, i Iīk sadzeit vys's baznīcā, i boguotus, i bjednus [nabagus]. Saguoja vysi, i tuos divi muosys šmuki sazaladas [sataisās] jau braukt ar puori zyrgu. A jaunuokuo soka: "Može [varbūt], muosjeņis, un mani pajemsit?" Juos atsoka: "Murza, tu! tu palnūs sjēdi! Kur tu brauksi? Pilnavoj [sargi] tu sātys, struodoj dorbu sovu, gū's izslauc, cyukys pabaroj, jiudiņa pīņas, āst izvuoŗej, kab myusim byutu kū āst, kad atbrauksim!" Izlomuoja jū i nūbraucja. A jei giun vysu dorbu mudri i apstruodoj, pjēc tuo pajem jei spaņņ'č, īt jiudeņa iz azari, smjaj jei spaņņus jiudeņa i azasmjal lylu, lylu leidaku. A tjei leidaka soka tai iz jū: "Palaid mani, mjeitiņ, es tjev labi padaŗeišu!" "A kū tu maņ padaŗeisi?" "Es tjev tū padaŗeišu, ka tu izīsi pi tuo kjēniņa pi vjeira, kur svuoltoj. Jis cytys napajims, tjevi pajrms. Sazaladīs i brauc iz baznīcu, kur jī vysi saguoja!" Jei soka: "Ar kū sazaladjētīs, ka maņ ni dŗēbu, nikuo nava? I ar kū es braukšu?" A leidaka padūd jai atslāgu i soka tai: "Ej tu, mjeitiņ, iz tū ūzūlu azara molā attaisi ar itū atslāgu, i tu vysu kū atrassi!" Jei palaidja leidaku i nūguoja iz ūzūlu, atslādzja i atrodati pokojis [istabas] šminkys Aizskŗēja jau prīškā cik mjeitu i vaicoj, kū jei liks daŗēt? Jei atsoka, ka sazaladjētīs i braukt iz baznīcu, kur kjēniņa dāls lasjeis [izmeklēsies] sīvu sjev. Nu tai jī tiuleņ atņazja vannu, pīlēja pīna, izmaudova jū, padevja cīši skaistys dŗābis, nu i sazalaidjēja jū. Padbraucja šmuki roti ar četrim zyrgim, jei īzasāda i nūbraucja. Jei tai cīši mudri braucja, ka sovys muosys apdzyna [aizgāja gaŗām], a iī pagrīzja suonim. Ka īguoja iz baznīcu, to par vysim bjeja skaistuoka, i dŗābis nu vysu šnyukuokys jai bjeja. Tiuleņ kjēniņa dāls i pamaņēja jū i vaicoj: "Nu kurīnis jei taida iraida?" A nikas nazyna, nu kurīnis. Ka beidzās jau miša, jei izguoja uorā i nūbraucja. Izskŗāja kjēniņa dāls pjec juos vārtūs, a juos jau nava, i nabjeja nikā ŗedzjējis, iz kuru pusi jei nūbraucja. Jis palyka ar skumjeigs i lyka iz ūtris dīnys atkon vysim saīt, i boguotim i bjednim.

A jei nūbraucja da ūzlīla, nūzavylka i atguoja iz sātu taida murza, taida malna, kai pyrmuok bjeja. Atguojusja struodoj otkon sovu dorbu. Atbrauc muosys, jei vaicoj: "Nu kai ta tī bjeja? Voi paļubjēja [iemīļoja] koč [kaut] vīnys kjēniņa dāls:

"A bjeia vīna, kas jam patyka, cīši gleita, i ar šmukom dŗābim, i nikas nazjrna, nu kurīnis jei taida ira."

Iz ūtris dīnys muosys brauc otkon, a jai Iīk dorbu struoduot sātā. Jei vysu sastruoduoja i nūguoja iz ūzūlu, sazaladjēja vjāl ar šmukuokom drābim, kai bjeja pvrmū ŗeizi, īsāda rotūs ar ostoņim zyrgim, nūbraucja i otkon apdzyna muosys.

Kjēniņa dāls ka jū pamaņēja, lyka, kab sorguotu, ka jei īs uorā nu baznīcys, iz kuru pusi jei brauks. Bet jei izguoja cik [tik] mudni, ka nikas naredzēja, kur jei nūbraucja.

Tai lyka iz trešis dīnys vjāl vysim saīt. Vot [lūk] jei jau brauc ar divpadsmit zyrgu, i braukdatna apdzvna muosy s, i sagriudja juos gruovī. Ka jei guoja nu baznīcys, to kjēniņa dāls lyka pīilīt smalys [darvu] iz slīkšņa. Īdoma jei izspjāra iz slīkšņa, kūrpja jai īstyga smalā tamā i palyka; a jei bjez kūrpis nūbāga, i nūbraucja, i nikas naredzjēja, iz kuru pusi.

Vot kjēniņa dāls pajēmja tū kūrpi i lyka mjerēt vysim, kam jei daīs [derēs] boguotim i bjednim, vysim. Mjēŗēja, mjēŗēja, nikam nadaīt. Nu i atīt kjēniņa sulains iz tuom trejom muosom. Vot jī div pazaruoda, a tū trešū, jaunuokū, pabuozja zam kubula. Atmjērēj vīnai - navaida lobs, i ūtrai taspat nava lobs, i vaicoj: "Voi nava vjāļ jiusim muosys?"

Navar jīm atsalīgtīs, vajaga pascjēt, ka ira, i soka, ka jei taida murza, natieira, načomna [nelāga, netīra]. Nu nikuo, līk paruodjēt jū.

Izlaidja tū murzu, ka pamjētēja kūrpi, apmaucja, kai ŗeizja [taisni] pa juos kuojai. Vjeras: a jei nava jau murza, jei cīši cīši šmuka mjeita ar šmukom dŗābim.

Vot i pajēmja kjēniņa dāls jū par sīvu sjev, i jai tai i nūty ka kal leidaka bjeja pascjējusja. Sataisjēja kuozys, i es iz kuozu bjeju, jēžu i dzjēru. Par lyupom vyss puortjecjēja, mutjā ni lasjeitis nabjeja.