15. A. 510 A. Skolotājs T. Ankipāns no 90 g. v. M. Zujānes Ludzas apr. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja muote ar tāvu, jīm beja vīna meita. Muote dreiži nūmyra. Palyka dzeivuat tāvs ar meitu. Sadūmuaja tāvs precētīs. Ilgi meklēja pa pruotam sīvas, leigovas. Pīci godi nūdzeivuoja, bet sīvas pa proutam navarēja izmeklēt. Sastajā godā apsaprecēja ar rogonu. Rogona namīļuoia veira meitas. jo jai jei beja sveša. Rogona sadzeivuoja ar veiru divi meitas. Buorinītei beja juokurinoj pierts, moltu juoīt, juokul, lūpus juoboroj, meitom pyurs juolūka tun yudins juonos vosoru un zīmu soltā laikā.

Vīmu reizi, kod buorinīte nūguoja smaltu yudiņa, īsmēļa spannī zalta zivtiņi. Jei suoka lyugtīs, lai jū paiaiž vaļā. Buorinīte apsažāluojas uz zalta zivtiņas un palaidja valā.

Nuokūšā reitā otkon buorinīte izsmēļa zalta zivtiņi. Zivtiņa sūlej buorinītei myužīgu laimi, tik lai iei palaiž jū atpakaļ okā. Trešā reitā nūgouja pec yudiņa rogonas eistuo meita. Tik jei naredzēja ori kaidas zivs.

Catūrtā reitā nūguoja smelt yudiņi uz oku buorinīte un īsmēļa otkon zivi. Lai gon zalta zivtiņa nu sirds lyudzās, lai palaiž jū vaļā, tūmēr buorinīte nalaidja. Zalta zivtiņa soka buorinītei: "Jo mani palaissi vaļā, es tev īdūšu atslāgu, ar kuru īmontūsi vysu tū, kū gribēsi."

Buorinīte apsajēmja palaist, jo tik zivtiņa atlaiss nu pamuotes jyuga.

"Jo tu man taidu atslāgu īdusi, tad varu ar prīcu palaist vaļā," atsacīja buorinīte.

Zivtiņa īdevja atslāgu buorinītei un pasacīja: "Ar šū atslāgu vari atslēgt bārza durovas, kur's atsarūn nātuoļi nu Bieržgola, lelceļa molā. Buorinīte palaidja zalta zivtiņi, kura prīcīgi peļd pa yudiņi.

Vasaru vīnu svātdīn jei guoja uz Bieržgola boznīcu pamoutes ,avadīta un sapleisušuos drēbēs īgērbta. Jei īdama car mynātā bārzu, īraudzēja durovas un pi juo atslāgs korinēja.

Vysi ļaud's, kas guoja uz Bieržgala baznīcu, mēginuoja atslēgt tuos durovas, bet navarēja.

Pēdīgi guoja buorinīte ar atslāgu, atslēdza un īguoja īškāf. Tur jei atroda vysaidos drēbes, ādamus, dzeramus un apavu. Jei sapleisušuos drēbes nūvylka zemē, bet apvylka ūti smuki izrūtuotas jaunas drēbes. Apuovja dzintaŗa kūrpītes. Kad jei steiguoja pa tiergu, tad vysi uz juos vērēs, kai uz breinīgi boguotas leigovas. Te pi tierguoņu pīsadalējas pats ķēneņš. Jis īraudzēja jū baznīcā, Dīvu lyudzūt, bet tai kal radzādams želīgi lyudzūt, naguoja kluot uortraukt. Kēneņš nūzavērīs, ka jei tik smuka, i dūmuoja jū sev par sīvu pajemt. Jis dūmoj sevi : "Kai es varu uz jū svuotūs nūbraukt, ka nazynu, kur jei dzeivoj?"

Div, treis stundes dūmuoja un galīgi dadūmuoja. Nūpierka tur tiergā leimes un apzīdja pi buorinītes kuoju zemi, lai caldamuos pīlyptu dzintara kūrpes.

Buorinīte palyuguse žēlīgi Divu, cēlēs īt ar cytim ļaudim nu baznīcas uorā. Te taišņi īspēre uz leimuotos vītas un pīlypa juos kūrpe. Ilgu laiku jei ruove nūst kūrpi, bet navarēja atraut. Galīgi jei pametja jū un nuguoja uz sātu ar vīņu kūrpi.

Ķēneņš par šū laiku nūguoja uz Bieržgoļa baznīcu un atplēsja nu greidas pīlypušū kūrpi. Jis dūmuoja sevī: "A, a! Es tagad gon jū atrasšu pa kūrpei. Kuros kuoja byus pa šai kūrpei, tei byus muna leigova."

Pavasaram suokūtīs, ķēneņš leidās braukuot ar sulaiņim pa savu kēnesti, mērēdams pa kūrpei jaunavu kuojas. Pīktā godā jis ībraucja pi rogonas. Rogona šū zynuodama, buorinīti podgryudja zam gultu. Jei gribēja, lai ķēneņš pajem juos meitu, kurai meitai ir kūrpe pa kuojai. Ķēneņš mēginouja rogonai īmaukt kuoju, tad meitom. Nivīnai novarēja, jo kuojas beja palelos. Ķēneņš gribēja jau īt pa ceļu, bet rogona vēlej, lai jis pagaida, cikam sovom meitom pataisa mozuokas kuojas.

Nūsveiduse, rogona maidzēja, grīza un žņaudzja meitom kuojas, tūmār navarēja īaut dzintara kūrpē. Jaunukai rogonas meitai kēneņš pats atsaspērīs uove kuoji kūmpē. Kēneņam valkūt ar rūkon aiz kūrpes, rūkas atspruka aūst, kūrpe nu kuojos nūmuka un paskrēja zam gultu, kur gulēja padzeita buorinīte. Kēneņš, meklēdams kūrpi, atroda jū, īraudzēja buorenīti un īsaucjās: "Leigaviņa! Tev gan laikam varēs īaut kuoji munā kūrpē."

Buorinīte atbildēja: "Nazynu, var byut varēs."

Rogona īsaucjas: "Kēniņš, tu pavysam nadūmoj mēginuot aut jous kuoji kurpē, jo juos kuoja ir leidzīga luoēna depei."

Lai gan rogona dažaidi peloj buorinītes kuoji, tūmār ķēneņš pamēginuoja. Kūrpe bija taišņi pa buorinītes kuoja. Kēneņš palyka ļūti prīcīgs, bet rogona nūskumīga un dusmīga.

Kēneņš nūveda jū uz sovu sātu, sareikuoja jūti graznas boguatas kuozas. Uz kuozom pīsadalējuos puse nu kēneņa valsts ļaudim. Tai kēneņš apsaprecēja un dzeivoj laimīgs pa šai dīnai. Atslāgu atdevja buorinīte atpakaļ zalta zivei, jo jai tagad kuo gribi, tū i dūd kēneņš nu sovas ķēnests.