16. A. 510 A. A. Vēvere Silajāņu pag.

Dzeivuoja veirs ar sīvu, jīm beja vīna meitiņa. Pēc naz cik laika sīva nūmyra, palyka veirs atraits un meitiņa buorinīte. Veirs pajēmja ūtru sīvu, kas beja rogona. Rogonai beja dlvi meitas: juos nikuo nastruoduoja, struoduoja vīna buorinīte. Buorinītei beja slykta dzeive: jei beja ari ļūti slykti apsagērbuse.

Vīnu reizi, kad buorinīte nūguoja smalt yudini. jei īsasmēļa zalta zivtiņu. Buorinīte gribēja nest zalta zivtirm uz ustobu, bet zalta zivtiņa suoka prasīt, lai palaiž jū vaļā, sacīdoma: "Es tev duovynuošu lobu lītu!"

Tai buorinīte palaidja zalta zivtiņu atpakaļ.

Ūtrā reizē kad buorinīte smē]a yudeni, zalta zivtiņa otkon patyka buorinītei spainī. Tūreiz za1ta ziviņa: soka buorinītei : "Še tev atslēdziņš un ej uz teiruma golu, tur ir lels ūzūls, un atslēdz itū ūzūlu!"

Buorinīte pajēmja atslāgu, nūguoja uz teiruma golu, atslēdzja ūzūlu, īguoja vydā un varēja tur jemt, kū gribēja, vysa jai beja gona. Buorinīte aizslēdzja ūzūlu, atguoja uz sātu un struoduoja pa vacam, bet nikuo napasacīja rogonai par tū zalta zivtiņi.

Kod atguoja svātdīna rogonas meita apsagērbja un nūguoja uz baznīcu. Buorinīte ari suoka prasītīs nu rogonas, lai palaiž ari jū uz baznīcu, bet rogona soka: "Kur- tu taida nūpleisuse īsi uz baznīcu?"

Buorinīte soka: "Tikai palaid, es īšu uz baznīcu!" Tad rogona soka: "Ej, tikai ilgi naesi!"

Buorinīte mudri nūīt uz ūzūlu, apvalk pašuos lobuos kleituos, sāstas zyrgūs un brauc uz baznīcu. Baznīcā buorinīte nūstuoj uz paša vyds. Rogonas meita dūmoj : "Nu kurīnes šitei taida var byut, meita ar skaistu apgērbu?"

Pi durovom stuovādams kēniņa dāls dūmoj: "Kai man redzēt šitū skaistū meitiņu un izzynuot, nu kurīnes jei taida ir? Labi, kad īs jei uorā, tod es redzēšu!"

Kēniņa dāls cikom cytur vēŗās, šitei meitiņa izguoja nu baznīcas, īsāda zyrgūs un nūbraucja. Buorinīte atbraucja uz ūzūlu; nūlyka vysas drēbes zemē, apvylka sapleisušuos un atguoja uz sātu. Rogonas meitas atguoja ari uz sātu un suoka muotei stuostēt, kaidu šūdīņ redzēja skaistu meitiņu un kaidas skaistas kleitas beja apvylktas! Buorinīte soka: "Varbyut, es tur beju?"

Bet rogonas meitas soka: "Kai tad mes tevi napazeitu? Tur jau cyta beja!"

Rogona soka sovom meitom: "Nasokīt nikuo, es leidz cytai svātdīnai sataisīšu taidas pošas kleitas, kaidas jyus redzējāt!" Atguoja ūtra svātdīna. Rogonas meitas savylka jaunuos

kleitas un nūguoja uz baznīcu. Buorinīte soka rogonai: "Palaid mani ari uz baznīcu!"

Bet rogona, taida dusmīga, soka: "Kur tu kotru svātdīn suoksi staiguot uz baznīcu?" Pēdīgi jei tūmār atlaiž: "Ej, tikai ilgi naesi!"

Buorinīte mudri nūskrīn uz sovu ūzūlu, apvalk vēļ lobuokas drēbes, kal beja tūreiz, sāstas zyrgūs un nūbrauc uz baznīcu. Īīt baznīcā un nūstuoj tymā pašā vītā, kurā pyrmū reizi stuovēja. Rogonas meitas dūmoj: "Vēļ skaistuokas drēbes šūdīn apvylktas!"

Bet kēniņa dāls dūmoj : "Voi es šūdīn naredzēšu ituoš meitiņas?"

Cikom kēniņa dāls cytur pasavēŗa, šitei meitiņa pazuda ķēniņam nu acim. Buorinīte atbraucja uz sovu ūzūlu, drēbes vysas nūlyka un taiduos pat atguoja uz sātu. Atguoja ari rogonas meitas nu baznīcas un suoka stuostīt sovai muotei par tū, ka šūdīņ redzēja vēl lobuokuos drēbēs apsagērbušu skaistu meitiņu. Bet kū lai dora rogoma? lei taisa sovom meitom vēļ skaistuokas suknes.

Bet kēniņa dāls dūmoj: "Kai man trešā svātdīnā šitū meitiņi redzēt?" Pajēmja tad kēniņa dāls šitū vītu, kuŗā tei meitiņa stuov, pīmozuoja ar piki.

Atguoja trešuo svātdīnai Rogonas meitas otkon apsavylka un nūguoja uz baznīcu. Buorinīte arī nu rogonas suoka prasītīs, lai palaiž jū uz baznīcu. Gon rogona nagribēja laist, bet tūmār palaidja.

Buorinīte mudri nūguoja uz sovu ūzūlu, apsavylka, nūbraucja uz baznīcu, īguoja baznīcā un nūstuoja tymā poša vītā, kur cytom reizem stuovēja, bet naredzēja, ka tur b:eja pīmozuots ar piki. Kēniņa dāls dūmoj: "Gon es tevi šūdīņ redzēšu!"

Bet kod beidzjās Dīva lyugšona, tad tei meitiņa izguoja uorā un nūbraueja uz sovu ūzūlu. Īdoma nu bāznīcas, jei naredzēja, ka jai vīnas kūrpes nabeja. Kūrpe paiyka tur, kur beja pīmozuots ar piki.

Kēniņa dāls redz, ka meitiņas nava un tikai kūrpe palykuse tymā vitā. Tad kēniņa dāls pajēmja šitū kūrpi un suoka braukt pa vysu kēnesti meklēt, kam byus kūrpe pa kuojai, bet navarēja nivīnas atrast. Atbrauc kēnilia darls arī uz rogonas meitom un soka: "Nu, kurai byus itei kūrpe pa kuojai, tei byus muna sīva!"

Rogona suoka mērēt sovom meitom kūrpi, bet nivīnas kuoja naleida īškā. Tūreiz kēniņa dāls soka: "Vai jums navaida vēl kaidas meitiņas?"

Rogona atbildēja : "Ir gon taida ganīte, bet jai jau nabyus loba šitei kūrpe !"

Bet kēniņa dāls soka: "Paruodīt man tū meitini ari!"

Tūreiz rogona pasaucja buorinīti, pamērēja kūrpi, bet buorinīte kai apmaucja, tai kai līt aplēja kuoju. Tod kēniņa dāls soka buorinītei: "Tu byusi muna sīva!"

Rogona palyka dusmīga, kuodē jei ruodīja kēniņa dālam buorinīti. Tod kēniņa dāls nūvedja buorinīti uz sovu sātu. Vāluok jis apsaprecēja ar buorinīti un dzejvuoja ar jū ilgus godus laimīgi.