17. A. 510 A. A. Gari-Juone no S. Matisona Domopolē.

Dzeivuojis vecīts un vecenīte, jīm bejuse vīna meitine. Vecenīte nūmierst un vecīts sadūmoj otkon precētīs; jaunas najemt, "pajemšu kaidu vacuoku, kod ir ar bārnim," jis nūdūmoj un pajem viltinīcu rogonu ar trejom meitom. Rogoņa cīši naīraudzēja buorenītes, vys pīrunuoja veci, lai vad sovu meitu uz mežu, bet vecīts naklausīja rogonas un navedja sovas meitas uz mežu. Tod rogona jū pastatīja par palnrušķīti, jai vajadzēja stuovēt pi cepļa un rušinuot palnus. Pasyuta jū rogonu pēc yudiņa, aizīt buorinīte pi upītes, upītes molā auga ūzūls, bumburs, ar tukšu vydu. Atsasāst jei pi ūzūla, paraud, paraud un smeļ yudini. Īsmeļ zivtinu, zivtiņa lyudzas: "Mīļū meitiņ, palaid mani vaļā! Cytu svātdīn tev vyss byus, aizej tikai pi ūzūliņa un pasoki: "Ūzūliņ, bumburig, atsataisi!" pis tyulin atsataisīs un tu varēsi pajemt vysu, kū tikai gribi."

Meitine palaiž zivtiņu vaļā, atnas rogonai yudiņa spannīti un otkon rušinoj palnus cepļa prīškā. Svātdīn buorenīte prosās uz baznīcu: "Māmiņ, mož mani palaissi uz baznīcu?"

Nūslauki cepa prīšku, nūmozgoj gūvim, zyrgim, cyukom un cytim lūpim kuojas, tod ej uz baznīcu," atsoka rogona. Buorenīte nūslauka cepļa prīšku, nūmozgoj zyrgim, gūvim un cytim lūpim kuojas aizīt uz upes tnoIu pi ūzūliņa un soka: "Ūzūliņ, bumburiņ, atsataisi!"

Uzuliņš tyuliņ atsatalsa, jei pajem skaistas kleitas, apaun zalta kūrpes, sāstās zyrgā, kuŗam auseklis pīrē, un brauc vēja uotrumu uz baznīcu. Pa ceļu īt rogonas meitas un soka vīna ūtrai: "Ey, ey, kaida tur skaista meita aizbrauc!"

Buorenīte pavācynoj ar šniudarānu [šņupdrānu, mutslauci] palaiž myglu un juos nikas naredz. Dabrauc pi baznīcas, tit īškā, nūstuoj styurī pi stulpa un stuov. Kai tikai beidzās lyugšonas, izī!t nu baznīcas sāstās zyrgā, palaiž myglu ar šņiudarānu un nikas juos naredz. Rogonas meitas pyrmuos skrīn nu baznīcas pēc juos, bet napazeist buorenītes. Jei atbrauc pi ūzūliņa - pasoka: "Ūzūliņ, bumburiņ, atsataisi!"

Ūzūliņš atsataisa, jei atstuoj zyrgu, nūvalk drēbes, nūaun zalta kūrpes, apvalk vacuos drēbes, atīt uz sātu stuojās pi puorta pavarda un rušinoj palnus. Atīt i rogonas meitas nu baznīcas stuosta: "Oi, māmeņ, tu naredzēji, kas beja par milzu braucēju; zyrgam auseklis pīrē un jaunkundzei zalta kūrpes kuojā."

Ūtrā svātdīnē buorenīte otkon prosās uz baznīcu: "Māmiņ, mož mani palaissi uz baznīcu?"

"Nūslauki cepļa prīšku, nūmozgoj zyrgim, gūvim, cyukom un cytim lūpiņim kuojas un ej," atsoka rogona. Buorenīte nūslauka cepļa prīšku, nūmozgoj lūpim kojas, aizīt pi ūzūliņa un pasoka: "Ūzūliņ, bumburiņ, atsataisi!"

Ūzūliņš atsataisa, izskrīn skaists zyrgs ar mēnesi pīrē, jei apsavalk, apaun zalta kūrpes, sāstās zyrgā un brauc. Īt uz baznīcu rogonas meitas - redz: nazkas atbrauc kai ar vēju.

"Ey, ey, kaida tur jaunkundze brauc, zyrgam mēness pīrē!"

klīdz rogonas meitas un grib pasawērt, kas par jaunkundzi brauc. Jei palaiž ar šņiudarānu myglu un aizbrauc. Dabrauc pi baznīcas, izkuop nu zyrga, aizīt sovā vītā un stuov. Pēc lyugšonom tyuliņ īt uorā. Rogonas meitas skrīn, lai īraudzītu skaistuos zalta kūrpes. Jei dreiži izīt nu baznīcas, palaiž ar šņiudarānu myg'lu, sāstās zyrgā un aizbrauc: nikas juos naredz, kur viņa palyka. Dabraue pi ūzūliņa, pasoka: "Ūzūliņ, bumburiņ, atsataisi!"

Ūzūliņš atsataisa, jei atstuoj zyrgu, apvalk vacuos drēbes, aizīt uz sātu un rušinoj palnus cepļa prīškā. Atīt nu baznīcas rogonas meitas un stuosta: "Oi, māmeņ, tu naredzēji, kas beja par milzu braucēju! Zyrgam mēness pīrē un jaunkundzei zalta kūrpes kuojā!"

"Vajadzēja kod vīnu zalta kūrpi nūzagt," soka rogona. "Mes jau gribējom, bet yavarēja," atsoka meitas.

Kēneņa dāls redzēja baznīcā skaistū jaunkundzi zalta kūnpēs un nūdūmuoja pajemt jū sev par sīvu, bet nikai navar satikt. Jis tū vītu, kur jaunkundze stuov, nūsmērēja ar svečim sveķiem, svekiem un vysaidom smērem, pi kurom leip zalts. Trešā svātdīnē buorenīte atkon prosts uz baznīcu : "Māmiņ, mož mani palaissi uz baznīcu?"

"Nūslauki cepļa prīšku, nūmozgoj zyrgim, gūvim, cyukom un cytim lūpim kuojas, izmozgoj siles, izteirej klāvu un ej," atsoka rogona.

Buorenīte nūslauka cepļa prīšku, nūmozgoj vysim lūpim kuojas, izmozgoj siles, izteirej klāvu, aizīt pi ūzūliņa m pasoka: "Ūzūliņ, bumburiņ, atsataisi!"

Ūzūliņš tyulin atsatalsa, jei skalški asavalk, apaun zalta kūrpes, sāstās zyrgā un brauc. Īt uz baznīcu rogonas meitas dzierd: nazkas atbrauc, ka zeme vīn dārd.

"Ey, ey, kas par milzu braucēju, pasaver, cik skaista jaunkundze!" klīdz rogonas meitas.

Buorenīte palaiž ar šņiudarānu myglu un aizbrauc, un baznīcā, nūstuoj vacajā vītā. Lyugšonas beidzās, īs jau jei prūjom, bet kūrpu navar atplēst nu greidas, jej plēš, plēš - vīnu atplēš, a ātra palīk. Daskrīn rogonas meitas, grrb pajemt pīlypušū kūrpi, bet ari navar atplēsh. Tod daīt kēneņa dāls, plēš, plēš kūrpi un atplēš, kūrpi pajem sev.

Buorenīte par tū laiku aizbraucja pi ūzūliņa, atstuoj zyrgu, apwalk vacuos drēbes, atīt uz sātu un rušinoj palnus cepļa prīškā. Atīt rogonas meitas nu baznīcas un stuosta: "Oi, māmeņ, tu naredzēji, kas beja par milzu braucēju, zyrgs skrēja, kai vējs! Baznīcā tai jamkundze pīlypa pi greidas za:lta kūrpe, mes daskrējām plēsēm, plēsēm. navarēja atplēst. Tod daguoja kēneņa dāls, atplēsja kūrpi un pajēmja sev!" Rogona suoka sist sovas meitas; kam nanūplēsja zalta kūrpes.

Pēc tam kēneņa dāls izsludynoj pa vysu valsti, kurai meitai kūrpe byus pa kuojai, tū pajems sew par sīvu. Brauc kēneņa dāls pa vysu valsti, a juo kučers bļaun: "Kurai meitai šei kūrp, byus pa kuojai, tei patiks par kēneņa dāla sīvu!"

Rogana aizspīž borenīti klāvā. Tagad pīmērej kūrpi vacuokajai rogonas meitai, bet kūrpe nava pa kuojai. Pīmērej vidējai, otkon nadar kūrpe pa kojai. Rogona nūtēš kuoju jaunuokajai meitai un apmauc kūrpi. Kēneņa dāls sādyna jū sovā karētē uci brauc uz pili. Rogona nyu izlaiž buorenīti, buorenīte dzaņās un klīdz: "Vedīt, kū vedīt, munas zalta kūrpes gon navedīt!"

Buorenītes bolsu izdzierd kēneņa dāls un prosa rogonas meitai: "Kas klīdz?"

"A tī zūs's ir tykušas nu klāva uomā un klīdz," atsoka rogonas meita.

Buorenīte otkon klīdz: "Vedīt, kū vedīt, munas zalta kūrpes navedīt!"

Kēneņa dālam buorenītes žēlīgais bolss guoja taišņi car ausim, jis pasoka kučeram, lal nūtur zyrgu. Kučers nūtur zyrgu, kēneņa dāls pasaver atpaka un redz, ka šmuka meitine dzanās klīgdama pēc karetes. Kēneņa dāls pasaver, ka kūrpe pilna ašņa, nūmauc kūrpi rogonas meitai un pīmērej buorenīti. Buorenītei kūrpe akurat pa kuojai. Tad jis lyka kučeram pīsīt rogonas meitu zyrgam pi astes, jī braucja, a rogonas meita, pa zemi valkūtīs sapleisa drēbes un jū saraustīja gobolu gobolim. Buorenīti apprecēja kēniņa dāls un beja boguotas kuozas.