18. A. 555. 510 A. A. Dirvāne Rēzeknē. St. Cunska "Latvīšu tautas posokas", Nr. 2.

Auga buorinīte Anīte pi dusnas pamuotes, kurai beja sovas meitas. Sovas meitas jei cīši žāluoja un mīluoa, a bēdīgai Anītei vajadzēja pildīt pašus gryutūs dorbus un cīst vysaidas nataisnības.

Dzeivuoja jei skaistajā boguotajā pilī, paguoja nu augstas cilts, bet gryuta un najauka beja juos dzeive: pamuote jū nūstuodēja zamuok par kolpyunem.

Reizi nūtyka ar Anīti taids gadējums. Reitā agri Anīte aizguoja pēc yudiņa. Pīsmāluse yudeņa, jei gribēja īt uz muojom, bet īraudzēja spannī skaistu zalta zivtiņi. Cīši žāl tyka Anītei tik skaistas zivtiņes, un žālumā jei suoka runuot uz zivtiņi :

"Meiļū zivtiņ, byus juosaškir tev ar dzeivibu. Nūreis tevi muna nažēlīga pamuote."

Te nūtyka lels breinums: zivtiņa aizrunuoja cylvāka bolsā: "Meiļū buorinīt kai vysim tai ari man ir bailīga nuove. Palaid mani atpaka okā, par šitū es tev padarīšu daudz loba."

Anīte buorenīte pažāluoja zalta zivtiņi un palaide jū atpaka okā. Zivtyņe iznese Anītei moziņu sudobra atslāgu, pasacēja nūīt uz tū ūzūlu, kurs auga teiruma golā, un viņu atslēgt. Tur Anītei byus duovonas par juos lobū sirdi.

Tagad Anīte suoca guoduot, kai tikt pī tuo ūzūla, jo jei nadreikstēja nikur stalguot natik dorbadīnom, bet i pa svātdīnem. Pamuotes meitas staiguoja uz baznīcu, a Anītei vajadzēja palikt sātā vysu pīgluobt un apteirēt.

Nuokūšā svātdīnē pēc sasatikšonas ar zivtiņi, buorinīte atsadrūšinuoja lyugt pamuotes atlaist jū uz ba:znīcu. Uz Iaimi pamuote šūdīn nabeja cīši dusmīga un atļuove Anītei sastaiguot uz baznīcu.

Ar treisūšu sirdi aizskrēja Anīte da ūzūlanr; steidzīgi atslēdze jū un pate nūsabeida: prīškā stuovēja boguoti kambari, pylni ar vysaidu montu un skaistumu.

Nazcik laika nagribēja Anīte ticēt sovom acim, bet dreiži palyka drūsa un suoka skatētīs vysapleik. Šū kambaru izskots un cyts monts buorenītei cīši patyka. Apsavāruse Ielumu, suoka taisītīs uz baznīcu. Attaisēja skapi, pajēme boguotas drēbes, kuras, ruodējuos, beja šyutas dēļ viņas un palyka tik skaista, ka nimoz navarēja pazeit nūvuorgušas, appleisušas Anītes buorenites. Kad vysa beja gotova, sāduos sajyugtā zvrgā i steidzīgi aizbrauce uz baznīcu.

Baznīcā zam šuo boguota apģērba un smuka izskota, nikas juos napazyna, un vysi breinuojuos nazynomai boguotai jaunkundzei.

Nūklausējuse Dīva lyugšonas, Anīte, kai vējs, steidzēs uz sovu ūzūlu. Pamatuse tur boguotuos drēbes, jei atsagrīze uz sātu savā vacajā izskatā.

Pamuotes meitas runuoja par svešu nazynomu skaistuli, un taisējuos cytā svātdīnē sašyut sev taidas pat drēbes, ka byut tik skaistom, kai tei nazynuomuo jaunkundze. Na tai nūtyka, kai viņas dūmuoja.

Ūtrā svātdīnē buorinīte, apsagērbuos cytuos drēbēs, un pamuotes lepnīguos meitas navarēja pavysam sasaleidzynuot ar tik laipnu un meiļu svešinīcu, un palyka lelā kaunā. Tai daudz reižu viņas gribēja paveikt svešinīcu, bet ikkatru reizi vyss beja par velti.

Dreiži par tik smuku nazynuomu jaunkundzi izzynuoja kēniņa dāls un suoce apmeklēt baznīcu. Jis tai īsamīļuoja Anitē ka nūlyka uz tuo, dabuot viņu sev par sīvu. Vysas juo pvules beja par velti; jis nikai navarēja sasatikt un parunuot ar Anīti, jo jei atbraukuse nikur uorpus baznīcas nastaiguoja, un, nu baznīcas izejūt, tyuleņ sāduos zyrgā un tik dreiži skrēja, ka varēja leidzynuotīs vēja uotrumam. Tai nikas navarēja juos dadzeit un izzynuot, kur jei dzeivoj.

Bet kēniņa dāls nūlyka sev pajemt jū par sīvu un gudruoja vysaidus leidzekļus, lal šitū sasnēgt.

Juo galvā īskrēja lobs padūms. Jis tymā vītā, kurā Anīte vysod stuovēja, pīlēja sveču [sveķu, sveku], ar taidu nūdūmu, ka sveči nūrautu juos kūrpīti. Šis padūms beja lobs un nūsadeve.

Dabuojis kūrpīti, ķēniņa dāls caur lelom pyulem izzynuoja, ka šei jaunkundze ir nu vītēju bo,guotu iļu apdzeivuotuoju saimem, un pasasteidze izmeklēt sovu bryuti.

Kad jis atbrauce uz pili, kur dzeivuoja Anītes pamuote. nūtyka lels trūkšnis. Pamuote pījēme augstū gostu cīši laipni, dūmuodama, ka ķēniņa dāls atbrauce apsaprecēt ar kuru nu juos meitom. Na tai nūtyka, kai pamuote rēkinuoja: ķēmiņa dāls meklēja sev sīvas pa kūrpītei, kura jam beja. Pamuotes meitom šei kūnpī'te leida tikai uz pierstu glim.

Kad juos meitom nanūsadeve, pamuote par izsmikli īvede ari Anīti buorenīti. Tovu breinumu! Kūrpīte stuovēja uz Anītes kuojas kal izlīta.

Ķēniņa dāls palyka jūti prīcīgs, iai gon pamuote dusmūjuos un nagribēja palaist nu sevs buorinītes kolpyunes, bet nikas tam naleidzēja. Kēniņa dāls Anītē tyuleņ pazyna tū smukū boguotū jaunkundzi, kurā īsamīļuoja baznīcā, un tepat vysu appleisušu, nūsastruoduojušu apskuova un pasauce par sovu sīvu.

Sasalauluoja jī tymā pat baznīcā un ūzūlā nūturēja smukas kuozas.