19. A. 510 A. 403 A. A. Gari-Juone no 42 g. vecas P. Purmalītes, Dricēnos. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja reizi buorenīte pi rogonas. Rogonai beja ari sova meita. Rogona ar sovu meitu kotru svātdīni guoja uz baznīcu, bet buorenītes nalaidja, buorenītei lyka sātā nu palnim izlasīt mogonas.

Vīnā svātdīnē buorenīte losa, iosa mogonas nu palnim, nikai navar izlasīt, sēd un gauži raud. Pi borenītes daīt vīns vecīts un prosa: "Meitiņ, kuo tu raudi "

"Kai man narauduot, pamuote nalaiž manis uz baznīcu, bet līk izlasīt mogonas nu palnim!" soka buorenīte.

"Naraudi, meitiņ, es tev īdūšu vēžiņu, tu tikai pavācynoj uz vīnu pusi, pavācynoj uz ūtru pusi - un atsaškiers mogonas nu palnim. Tod aizej teiruma golā, tur aug ūzūls, kad tikai daīsi pi ūzūla jis atsataisīs un tev vysa byus gona." Tū pasacījis, vecīts idvja jai vēziņu un aizguoja.

Buorenīte pavācynoj ar vēziņu uz vīnu pusi, pavācynoj uz ūtru pusi - un mogonas tyuliņ atsaškir nu palnim. Tod aizīt pi ūzūliņa, ūzūliņš atsataisa, tur īškā ir vysaida monta. Tei apauo zalta kūrpes, apvalk skaistas kleitas, sāstas zyrgūs un aizbrauc uz baznīcu. Īīt baznīcā, tyulin uz dybynu, nūklausa mišu un dreiži nu baznīcas uorā. Kai tikai izīt nu baznicas, pasvīž myglas maisiņu un juos nivīns naredz, kur jei palīk. Buorenīte atbrauc pi ūzūliņa, nūvalk skaistuos drēbes un otkon īt uz sātu. Atīt rogona ar meitu nu baznīcas un breinuojas, kai buorenīte varēja izlasīt mogonas nu palnim.

Ūtrā svātdīnē buorenīte prosās uz baznīcu. "Kū tu, taida palnruške, īsi uz baznīcu?" atcārt rogonas meita, "sēdi sātā un rušinoj palnus!"

Rogona vēļ vairuok palnu sajauc ar mogonom un līk, lai buorenīte izlosa, un pate ar sovu meitu aizīt uz baznīcu. Buorenīte pavācynoj ar vēziņu uz vīnu pusi, pavācynoj uz ūtru - un palni atsaškir nu mogonom. Tyulin aizīt pi ūzūliņa, ūzūliņš atsataisa, jei apaun zalta kūrpes, apvalk vēļ skaistuoku kleitu un aizbrauc uz baznīcu. Kai tikai pi baznīcas, tyulin baznīcā iškā un aizīt uz dybvnu, pēc miša otkon dreiži uorā, palaiž myglas maisiņu un nivīns juos naredz, kur jei palīk. Ļaud's runoj par skaistū jaunovu, bet navar saprast, kur tei pazyud. Suok vysi runuot, par tū, izzyna kēneņa dāls un jis gribēja kouča redzēt, kas tei taida ir par jaunovu.

Nuokūšā svātdīnē kēneņa dāls nūsmērej greidu ar dorvu tamā vītā kur baznīcā stuov skaistuo jaunova. Trešā svātdīnē buorenīte otkon prosās uz baznīcu, bet rogona uzklīdz: "Kuo tu, taida lupota, palnruške, īsi uz baznīcu? Sēdi sātā un losi mogonas nu palnim!"

Rogona pījaucja vē vairuok mogonu ar palnim. Buorenīte pavācynuoja ar vēziņu uz vīnu pusi, pavācynuoja uz ūtru pusi palni atsaškeiŗa nu mogonom. Jei aizguoja pi ūzūliņa ūzūliņš atsataisīja, jei apuova zalta kūrpes un apvylka vēl skaistuoku kleitu, aizbraucja uz baznīcu, īguoja īškā un nūstuoja pašā dybynā. Ļaud's un kēneņa dāls ocu nanūlaidja nu skaistuos jaunovas. Kai tikai mišs beidzjās, jei dreiži pa durovom uorā, palaidja myglas maisiņu un juos nikas naredzēja, kur jei palyka.

Bet vīna zalta kūrpe beja pīlypuss pi dorvas un palykuse baznīcā. Kēneņa dāls pajēmja zelta kūrpi, nuokūšā dīnā jis braucja pa vysu kēnesti, maklādams taidas meitas, kurai zalta kūrpe byus pa kuojai - un tū jis jems sev par sīvu. Pīmērēja jis vīnai, ūtrai un vairuokom pec kuortas, bet zalta kūrpe napas. Atbrauc pi rogonas, jei pabuož buorenīti zam siles, a sovai meitai nūtēš kuoju, lai zalta kūrpe byutu pa kuojai. Kēneņa dāls pīmērej - ja, kūrpe pas. Bet gail's staigoj pa pogolmu un dzīd: "Kukureku! buorenīte zam siles guļ!"

"Par kū gails tai dzīd?" vaicoj kēneņa dāls rogonai. "A jis taids glups ir, jis vysod tai dzīd," atsoka rogona. Kēneņa dāls īsādyna meitu un brauc, bet buorenīiei tyka žāļ zalta kūrpes, jei dzanas paka un klīdz: "Kū vedīt, kū vedīt? Munas zalta kūrpes navedīt!" Kēneņa dāls atsaver atpakaļ -- redz: dzanas pēc jīm jaunova un reizē īt kupIs skaists ūzūliņš. Jis nūtur zyrgu, verās: zalta kūrpe rogonas meitai pylna ašņa. Jis nūmauc kūrpi un apaun buorenītei - jā, taišņi pa kuojai. Jis tūreiz pajem buorenīti pi sevis, a rogonas meitu pabuož zam tylta.

Buorenīte palyka par kēneņa dāla sīvu, pēc goda jai pīdzyma skaists bērniņš. Rogona nazynuoja, kas ir nūticis ar juos meitu. Buorenīte pasauc rogonu kristobuos, jei ari prīcīga brauc, dūmuodama, ka juos eistai meitai pīdzims bārns. Brauc, braac dabrauc pi lelas upes, rogonai īzagrib dzert, jei izkuop nu zyrga un redz, ka uz tā tyjta izauguse gara nīdre. Rogona grib tū nīdri nūlauzt, bet juos meita klīdz: "Nalauz, māmiņ, munas nobas, man stypri suop!"

Nyu saprota rogona, kas ir nūticis. Jei pataisīja sovu meitu par cylvāku un gribēja sovu meitu samainīt ar buorenīti, atstuot tū kēneņa dālam par sīvu. Buorenītei mutē beja dimanti, ka jei runuoja, tod ļūti speidēja. "Kai nu buorenītes mutes izjemt dimantus?" dūmuoja rogona un aizvedja obējas uz pierti. Rogona soka piertī: "Spļaunīt vīna ūtrai mutē!"

Buorenīte, nikuo slykta nadūmuodama, suoka spļaut un īspļuovja dimantus rogonas meitas mutē. Rogona tyuliņ pataisīja buorenīti par peili, a bārnu atdevja sovai meitai. Bārns pi rogonas meitas vīnmār klīdz, taišņi nakur līkums.

Buorenītei leidza beja bruolīts, pataisīts par vuciniņu. Jam tyka žāl muosiņas bārna un jis soka: "Dūd, bērniņu, es aiznesšu peilītei pabaruot."

Rogonas meita izlīk bārnu vuciniņam uz radziņim, jis aiznas bārnu uz azara molu un soka: "Buoremnt. muosiņ, atskrīn, pazeidi sovu bērniņu!"

Peilīte tod izmuovja nu azara, pazeidīja sovu bērniņu un otkon īzalaidja azarā. Vuciniņš atnas bērniņu, tys prīcīgs, mīrīgs, naraud.

Ūtrā dīnā otkon bārns suok rauduot, rogonas meita izlik bārnu vuciniņam uz radziņim un soka: "Aiznes bārnu, lai peilīte pazeida."

Vuciniņš atness bārnu, taipat sauc treis reizes: "Buorenīt, muosiņ, atskrīn pazeidi sovu bērniņu!"

Jej tyuliņ atskrīņ, pazeida bērniņu un pasoka, ka reit jei vēļ pēdējū reizi varēs pazeidēt bārnu. Vuciņiņš atnas bārnu, otken tys prīcīgs, laimīgs un naraud; bet vuciniņam palīk bērniņa un muosiņas žāl. Jis aizīt pi kēneņa un pastuosta, ka rogona ir juo muosu atbūruse un pataisījuse par peili, a sovu meitu atstuojuse kēneņam par sīvu. Jis kotru dīnu nas bārnu uz azaru peilei zeidēt.

Trešā dīnā kēneņa dāls aizīt uz azara mola un nūzagloboj kryumūs - verās, kas byus tuoļuok. Taisnība - vuciniņš atnas bērniņu uz azara molu un sauc : "Buorenīt, muosiņ, atskrīn, pazeidi sovu bērniņu!"

Peilīte izmaun nu azara, pajem pazeida bārniņu un soka: " Tagad es vairuok navarēšu zeidēt bērniņu, tu man jū nanes!"

Tamā laikā, ka jei devja bērniņu vuciniņam, kēņeņa dāls cop! nūsagiva peillīti. Kēneņa rūkuos jei. paorsataisīja par vysvysaidu zvēri un palyka ari par čyusku, bet jis vys juos naizlaidja nu rūkam, un golu golā jei palyka par vuorpusti. Tod vuciniņš soka: "Salauz vuorpusti un puorsvīd par kreisū placu, tod ji otkon paliks par cylvāku."

Kēneņa dāls puotlauzja vuorpusti, puorsvīdja por kreisū placu, un jei palyka taida pat, kai beja. Tagad jei vysu pastuostīja kēneņa dālam. Jis pataisīja dzelža cepli, buozja tur rogonas meitu un tei sadaga, ka nūšvierkstēja vīn.