20. A. 510 A. 403 A. Teicēja 89 g. veca A. Rasnača, Nīcgalē. Latvju Kultūras kr.

Vīnai muotei beja divi eistas meitas un vīna pameita. Pameitu juos ļūti nažāluoja: spīdja pi dorba un syutēja ganīt cyukas. Reizi, svātdīņ buorinīte gona, un redz, ka atīt nazkaida vecīte un soka: "Pīteik tev ganīt, sūdīņ vari atsapyust, es paganīšu tovas cyukas, bet tu ej uz mežu un īsavērsi tur lelu ūzūlu. Ūzūlā byus durovas un vydā tu dabuosi vysa kuo, kuo tev tik vajag."

Meitiņa pametja cyukas, un paša izguoja uz mežu, atroda ūzūlu, īguoja vydā un redz skaistas drēbes. Jei pajēmja apsavylka, izguoja uorā un atroda karetu ar pāri labu zyrgu. Jei sādos vydā un aizbraucja uz baznīcu. Pēc baznīcas nūsavylka tymā pašā ūzūlā, pametja vysu kū, bet paša aizguoja uz cyukom atpakaļ.

Vokorā, kad atguoja uz muojom, jei vaicoj pamuotei, kū jei lobu baznīcā redzēja. Pamuote atsoka: "Tev tuo sapynā naredzēt, kū es baznīcā redzēju!"

Tai pat atīt ūtra svātdīna. Buorīnīte gona cyukas, atīt otkon tei paša vecīte un seka: "Ej uz baznīcu, es palykšu pi tovom cyukom!"

Tagad jei taipat izdora, kai paguojušā svātdīnā, apsavylka un aizbraucja uz baznīcu. Pamuotes meitas beja jau baznīcā un redzēja, ka tik skaista jaunkundze atbraucja. Juom golvā naīīt, ka tei jūs buorinīte. Buorinīti īsavēra grāfs, bet nu kuo pavaicoj, nikas nazyna, kas jei taida. Kai tik izīt nu baznīcas, tai buorinīte sāstas karetā un aizbrauc.

Trešā svātdīnā grāfs pīlēja pi baznīcas piķa tai, kad īs jei uz baznīcu, tai jai kūrpīte paliks. Jis kūrpīti pacels un izzynuos, kam iei pīdar. Vecīte otkon buorenīti palaidja, bet paša palyka pi cyukom. Buorinīte pībraucja pi baznīcas un nūsavēra, ka tī piķa pīlīts. Meitiņa kai sper ar kuoju vydā, tai palyka kūrpīte. Jei grīzjās atpakaļ, īsāda karetā un aizbraucja, naguojuse baznīcā.

Grāfs pajēmja kūrpīti, un guoja mērēdams, kam atsatiks, tys byus īpašnīks. Tai jis pībraucja pi buorinītes. Īguojis ustobā, jis jēmja pīmērīt pamuotes meitom kūrpis, bet ni vīnai ni ūtrai naatsatyka tei kūrpīte. Tad jis vaicoj: "Voi nav vēl kaidas meitiņas?"

Pamuote soka: "Šī ir vīna cyuku ganīte, bet jai tik lela kuoja, ka vīns piersts naīleiss!"

Grāfs pīsacīja, lai atīt ari buorinīte. Buorinītei kūrpīte, taišņi atsatyka. Tod jei vysu kū izstuostīja grāfam un grāfs pajēmja jū sev par sīvu.

Na par garu laiku Dīvs devja jīm bānnu. Sataisēja kristobus, īlyudzja ari rogonu. Rogona, pajēmuse sovu meitu, atbraucja. Sastdīnas vokorā rogona soka buorinītei : "Īsim uz pierti, es tevi izmozguošu!"

Atguoja vokors un juos aizguoja uz pierti. Nu pakaļas aizguoja rogonas meita. Napaspēja vēļ buorinīte īīt piertī, kal rogona svīdja viersā uz juos lyusas uodu. Buorinīte palyka par lyusiņu, izskrēja nu pierts un aizskrēja uz mežu. Kolps itū vysu redzēja, aiz pierts stuovādams. Rogona izmozguoja sovu meitu, aizedja pi bārna, bet bārns kai nabaruots, suoka smogi rauduot un rtikas juo nūmīrinuot navar.

Tad kolps, pavaicuojis nu grāfa, vai var pajemt bārnu, izguoja ar bārnu duorzā. Par duorzu puorguojis, jis ar bārnu aizguoja uz mežu un suoka klīgt: "Lyusa, Lyus, še tovs bārns!"

Lyusa atsasaucja: "Gon es eju, gon es taku, grauž smilts man kuojiņas, rosa bierst actiņuos!"

Atskrēja Lyusa, nabaruoja bārnu un otkoņ aizbāga prūjom. Tai kolps kotru dīnu nesja bārnu. Kaidu reizi jis vaicoj: "Kai tevi varātu izgluobt?"

Jei soka: "Lai grāfs pajem boltu pologu un svīž uz mani viersā, bet tai, ka es naradzātu un nadzierdātu, kad jis itū darīs!" Grāfs tai izdora, kai jam kolps pasacīja. Grāfs izsvīdja po logu, atcēla un redz juo sīva baroj bārnu. Tad jis iū pajēmja un aiznesja uz pili. Kolpam pīsacīja, lai pīsmērēj zyrgu ar piki, tai pats aizguoja uz rogonas ustobu un soka: "Ejam zyrga pasavārtu!"

Rogona īīt stallī un redz zyrgu. Grāfs soka: "Paglaudi itū zyrgu ! "

Rogona kai glaudīja, tai jai pīlypa rūka. Grāfs soka: "Paglaudi ar ūtru, tad atkriss!"

Rogona kai glaudīja, tai pīlypa ūtra rūka. Grāfs pīsacīja zyrgam: "Nes jū tur, kur gaiļi nadzīd un suņi narej!"

Zyrgs jū kai nesja, tai sadauzīja; juas kauli izbyra un tagad zīmas laikā speid uz snīga, bet grāfs ar sovu sīvu dzeivuoja labi un audzēja bārnus.

Piezīme. Motīvs par lūsu līdzinās IV. daļas (358 I. p. 13) pasakai. P. Š