1. A.510 B. J. Sisenis no 72 g. vecas Veinbergas Zasulaukā. J. A. Jansona kr.

Vienam ķēniņam bijusi skaista sieva un tikpat skaista meita. Kad meita bijusi jau liela, sieva viņam nomirusi. Mirstot viņa ķēniņam piekodinājusi, ka viņš drīkst precēt tikai tikpat skaistu sievu kā viņa. Šis nu nevar tik skaistu atrast un grib precēt pats savu meitu. Meita negrib ne dzirdēt, bet tēvs nedod miera.

Kādu laiku tā nodzīvojusi, meita nevar vairs izturēt un, gribēdama novilcināt laiku, liek ķēniņam uzšūt saules, mēness un zvaigznes kleitas. Ķēniņam tā nieka lieta un viņš pataisa ar'. Bet šī vēl neliekas mierā un liek uzšūt tādu kažoku, kuŗā būtu iešūtas visu zvēru ādas. Arī to viņa dabon, un nu ir jāprecas.

Bet šī vienā naktī uzvelk savu kažoku, nosmērē seju sodrējiem, paņem savas trīs kleites un ratiņu riekstu čaumalā un aizbēg. Ķēniņa meita iet, iet - nonāk lielā, lielā mežā. Nokususi viņa ielien kādā koka dobumā un aizmieg. Pa to laiku kādas citas zemes ķēniņš medījis tanī mežā. Viņa suņi atraduši ķēniņa meitu, un ņemas riet, jo nav tāda zvēra redzējuši. Ķēniņš arī pieiet paskatīties un no brīnumiem muti vien ieplēš. Viņš nu pavēl izvilkt meitu no koka ārā un nodot piļs pavāram ,par trauku mazgātāju. Neviens viņu nepazīst&127; un sauc par Visuvisuspalvainīti. Vienu reizi Visuvisuspalvainīte ieliek ķēniņa bļodā zelta vārpstiņu, otru reizi ieliek ratiņu. Ķēniņš nevar vien nobrīnīties.

Pirmās ķēniņa rīkotās viesībās viņa ierodas zvaigznes, otrreiz mēness un trešo reizi saules kleitā. Viesi nepazīst vigu un ķēniņš uzvelk viņai savu gredzenu. Šo gredzenu Visuvisuspalvainīte ieliek ķēniņa bļodā un ķēniņš ēzdams to atrod. Ķēniņš liek atsaukt Visuvisuspalvainīti un pazīst viņu par to pašu skaisto jaunavu, kas bija viņa viesībās. Nu ķēniņš apņēma viņu par sievu un dzīvoja laimīgi.

Piezīme. Šī pasaka gan laikam būs cēlusies no J. Zvaigznītes tulkotās Grimmu pasaciņas. Skat. Ievads 112. I. p. P. Š.