2. A. 510 B. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Viens ķēniņš apprecēja savu dienesta meitu, jo tā bijusi ļoti skaista. Kad ķēniņienei piedzimusi meitiņa, tad viņa saslimusi un jau nedēļās nomirusi. Jauno princesi audzinājusi veca aukle. Kad princese bijusi astoņpadsmit gadu veca, tad bijusi tik

skaista, ka pasaulē otras skaistākas nevar atrast. Princese bijusi ļoti līdzīga nomirušai ķēniņienei.

Ķēniņš iemīlējis pats savu meitu un nodomājis viņu precēt. Viņš sacījis savai meitai: "Nevienas nav tik skaistas, kā tu. Tev jānāk pie manis."

Princese aizbēgusi un raudādama stāstījusi savai vecai auklei, ka ķēniņš - viņas tēvs, gribot to sev par sievu ņemt. Vecā aukle sacījusi: "Ja ķēniņš neatkāpjas no sava nodoma, tad prasi viņam trīs tādas dāvanas, kuŗas viņš tev nevar dot, un saki, ka tu tad pie viņa iesi."

Reiz ķēniņš atkal sacījis uz savu meitu: "Nevienas nav tik skaistas, kā tu. Tev jānāk pie manis."

Tad princese prasījusi, kā aukle teikusi. Kad ķēniņš viņai dāvanas iedošot, tad viņa varēšot pie tā iet.

Pirmā dāvana bijusi tāda: mēneša laikā jāpašuj trīs kleitas. Pirmai kleitai vajagot būt zilai ar zeltītiem mēnešiem. Kad viņu uzvelkot, tad princesei vajagot izskatīties, kā spožai mēnesnīcas naktij. Otra kleita, zvaigžņu kleita, un tai jāmirdzot kā zvaigžņotai naktij. Trešā saules kleita, un tai jāmirdz, kā pati saule.

Ķēniņš sasaucis gudros no visām zemes malām un licis tiem taisīt trīs tādas kleitas. Pēc mēneša visas trīs kleitas bijušas gatavas un pie tām nevarējuši atrast ne mazākās vainiņas.

Tad princese teikusi otru dāvanu. Jātaisot no rieksta čaulas tik liels pūrs, kā brieža galva. Arī to gudrie pataisījuši. Princese ielikusi pūrā mātes laulājamo gredzenu, zelta vārpsti, zelta ratiņu un trīs skaistās kleitas.

Tad princese teikusi trešo dāvanu. Mēneša laikā jāpašuj kažoks, kuŗā ir puspirkstu gaŗas un platas ādas strēmeles no visiem zvēriem un putniem, kādi vien pasaulē atrodami. Spalvām vajagot būt uz āru. Neviens zvērs nedrīkstot tikt nošauts, tam jāpaliekot dzīvam, tikai jāizgriežot vajadzīgā ādas strēmele.

Pēc mēneša arī visuvisuspalvainais kažoks bijis gatavs un pie viņa nevarējuši atrast ne mazākās vainiņas. Nu princesei bijis jāpilda dotais vārds un jāpaliek par sava tēva sievu.

Princese aizgājusi pie vecās aukles padomu prasīt. Aukle teikusi, lai princese bēgot.

Visu nakti princese raudājusi un lūgusi Dievu. Rīta gaismā viņa nosmērējusi seju ar sodrējiem, apvilkusi visuvisuspalvaino kažoku un aizbēgusi no pils.

Princese bēgusi trīs dienas. Trešā dienu viņa iegājusi desmitā ķēniņa valstī. Tur viņa piegājusi pie platas upes. Upei pāri princese netikusi. Uz upes krasta audzis milzīgs ozols ar cauru vidu. Princese ielīdusi ozola iedobumā un no liela noguruma apgūlusies.

Svešās zemes ķēniņš gājis uz medībām. Ķēniņa suņi uzgājuši ozola iedobumā guļošo princesi un sākuši riet. Pienācis ķēniņš. Viņš ieraudzījis savādo kažoku un brīnījies, kas tas varētu būt.

"Ki, nāc ārā, ja tu esi cilvēks," saucis ķēniņš.

Princese tikai gulējusi, viņa nemaz nedzirdējusi ķēniņa saucienu. Ķēniņš sācis bakstīt ar plintes rezgali, tad princese pamodusies un teikusi: "Oho, vai tad nu dzīvu cilvēku nokodīs?"

Ķēniņš apsaucis suņus un princese iznākusi no koka iedobuma. Ķēniņš tai prasījis, kas viņa ir. Princese atbildējusi, ka viņa meklējot darbu un nekur nevarot atrast. Nu, lai nākot viņam līdza, teicis ķēniņš. Viņam ķēķenei vajagot palīdzes. Princese palikusi par ķēķenes palīdzi, mazgājusi traukus un palīdzējusi ēdienus vārīt. Ķēķene bijusi ar princesi mierā, jo tā bijusi ļoti apķērīga un mācējusi gardus ēdienus vārīt.

Reiz ķēniņš sarīkojis pilī lielu balli. Kad balle sākusies, tad ķēķene aizgājusi uz zāli noskatīties, kā tur danco. Viņa princesei likusi vārīt vakariņas un piekodinājusi: "Tā kā tu ar provē nākt? Tev nav brīv. Vari pieiet pie atslēgas cauruma un palūrēties, bet zālē nenāc!"

"Ne, ne, neiešu," sacījusi princese.

Kad vakariņas bijušas izvārītas, princese iegājusi savā būcēnītī, nomazgājusies un apvilkusi zvaigžņu kleitu. Tad princese iegājusi balles zālē. Zālē uzreiz palicis daudz gaišāk. Princese savā zvaigžņu kleitā bijusi skaista kā zvaigžņota ziemas nakts. Ķēniņš ieraudzījis skaisto svešnieci, sācis ar to dancot un negribējis to nemaz vairs vajā laist. Bet svešniece izvairījusies un izdevīgā brīdī izskrējusi no zāles.

Princese ieskrējusi savā būcenī un ātri, ātri pārģērbusies savā kažokā. Kad ķēniņš, skaisto svešnieci meklēdams, ienācis ķēķī, tad ,princese mazgājusi traukus un par visu to itin kā nekā nezinājusi.

Otrā dienā pilī visi par skaisto svešnieci vien runājuši, bet neviens to nepazinis un nezinājis, 110 kurienes viņa ir. Princese nelikusies ne zinis un teikusi : žēl, ka viņa neesot redzējusi . . .

Drīz vien ķēniņš atkal rīkojis pilī balli. Ķēķene balles vakarā aizgājusi uz balles zāli, princese palikusi ķēķī un vārījusi vakariņas.

Kad vakariņas bijušas izvārītas, tad princese uzvilkusi mēneša kleitu un iegājusi zālē. Zāle pielijusi it kā ar mēneša gaismu, kad princese tur iegājusi. Ķēniņš steidzies skaistai svešniecei pretim un dancojis ar to ilgi, ilgi. Gan svešniece lūgusies, lai laiž to vaļā, bet ķēniņš nelaidis. Beidzot svešniecei laimējies izbēgt.

Kad ķēniņš izmeklējis visu pili un skaisto svešnieci neatradis, tad viņš ienācis arī ķēķī apprasīties. Princese berzusi traukus un nezinājusi ķēniņam nekā stāstīt par skaisto svešnieci.

Drīz vien ķēniņš rīkojis trešo balli. Ķēķene aizgājusi uz zāli un princese palikusi viena: Kad vakariņas bijušas izvārītas, tad viņa iegājusi savā būcenī un saģērbusies savā visskaistākā saules kleitā.

Princese iegājusi balles zālē, un zālē palicis tik gaišs kā saulainā dienā. Ķēniņš atkal steidzies skaistai svešniecei pretim un ilgi ar to dancojis. Svešniece lūgusies, lai laiž to vaļā, bet ķēniņš nelaidis un uzaicinājis to vīnu dzert. Svešniece bijusi ar mieru. Kad ķēniņš sniedzis tai vīna glāzi, skaistā svešniece uzreiz metusies bēgt. Koridorā princese uzrāvusi kleitu uz galvas un spožā saules gaisma uzreiz nodzisusi un viņa nepamanīta ieskrējusi savā būcenī.

Bet princese nepaspējusi novilkt saules kleitu, kad ķēķī ienācis ķēniņš, bet uzvilkusi kleitai virsū tikai savu kažoku. Viņa iegājusi ķēķī un sākusi rīkoties ap traukiem, bet pienācis ķēniņš un atrāvis viņai kažoku vaļā. Uzreiz ķēķis palicis tik gaišs kā saulainā dienā. Tur jau sākusi mirdzēt saules kleita zem spalvainā kažoka.

Nu ķēniņš vairs nelaidis princesi vaļā un aizvilcis to atpakaļ uz balles zāli.

Drīz vien pilī svinējuši kāzas. Ķēniņš apprecējis skaisto princesi. Viņa savā kāzu dienā bijusi tik skaista, kā neviena visā pasaulē.

Piezīme. Kā rāda nosaukums "visuvisuspalvainais", tad arī šī pasaka nav bez iespaida no Grimmu pasaciņas Zvaigznītes tulkojuma. P. Š.