3. A. 510 B. Skolniece K. Krūze 1892. g. Smiltenes Blomu pag. V. Maldoņa kr.

Bagātam vīram bijusi skaista sieva ar zelta matiem, un viņai piedzimusi arī tāda pati meitiņa ar zelta matiem. Reiz sieva saslimusi, atsaukusi vīru pie sevis un sacījusi: "Kad es nomiršu, tad precē atkal tādu pašu sievu kā mani ar zelta matiem."

Sieva nomirusi un pēc kāda laika vīrs sāka meklēt citu sievu, klausīdams mirušās sievas vārdiem. Viņš izstaigāja visu pasauli, bet tādas sievas ar zelta matiem nekur neatrada. Par to laiku bija jau izaugusi liela arī viņa paša meita, kuŗai bija tādi paši zelta mati kā mātei. To novērodams, tēvs sacīja savai meitai, lai nākot pie viņa par sievu. Gribēdama no tēva vaļā tikt, meita sacīja: "Liec izaust man mēneša kleiti, tad es iešu."

Tēvs nu saaicināja visādus vēveŗus un tie arī izauda mēneša kleiti. Saņēmusi mēneša kleiti, meita izdomāja citu iemeslu un sacīja: "Liec izaust man zvagžņu kleiti, tad iešu."

Tēvs saaicināja vēveŗus un tie izauda arī zvaigžņu kleiti. Saņēmusi zvaigžņu kleiti, meita sacīja tēvam: ,,Liec izaust man silules kleiti, tad iešu."

Tēvs atkal saaicināja visādus vēveŗus, un tiem izdevās izaust arī saules kleiti. Šo dāvanu saņēmus, meita atkal lūdzās: "Liec man pašūt kažauku no visādām zvēru ādām!"

Tēvs aizbrauca uz pilsētu, nopirka visādas zvēru ādas un nodeva skrodeļiem, lai pašuva tādu kažauku. Dabūjusi zvērādu kažauku, meita vēl prasīja: "Liec man uztaisīt zelta ratiņu, tad es iešu."

Tēvs nu atkal sameklēja visādus amatniekus, un te pataisīja zelta ratiņu. Dabūjusi ratiņu, meita salika savas drēbes un ratiņu vienā lādītē, apgrieza kažaukam jauno pusi uz āru, uzvilka mugurā, apsmērēja muti ar ogli un aizbēga uz mežu. Tur viņa atrada lielu vecu ozolu ar cauru vidu un nelīda ozola caurumā.

Tai mežā gāja ķeizars ar saviem sulaiņiem uz jakti un viņa suņi, pa pēdām dzīdamies, daskrēja pie ozola un sāka riet. Pats ķeizars dagāja pie ozola lūkāt un ieraudzīja ozola caurumā cil vēku ērmotā zvērādu kažaukā. Ķeizars sāka runāt, bet meita nekā neatbildēja. Tad ķeizars saka: "Ja tu nerunāsi, tad es šaušu."

Nu meita izlien ārā, ķeizars to paņem sev līdza un daliek savā pilī ķēķenei par palīgu.

Reiz viņa nesa ķeizaram ēst un iemeta zelta spoli ēdiena bļodā. Ķeizars prasa ķēķenei: "Kas to spoli iemeta ēdiena bļodā?"

Ķēķene saka, ka viņa neesot metusi, un prasa oglenei, vai tā nezinot. Tā arī saka, ka nezinot. Otru reizi viņa atkal iemeta spoli ēdiena bļodā, un kad ķeizars prasa, kas metis, abas atbild, ka nezinot. Tāpat notiek arī trešo reizi. Pēdīgi oglene iemeta visu ratiņu ķeizara bļodā, bet ķēķene un oglene atkal atbild, ka nekā nezinot.

Reiz ķeizars taisīja balli savā pilī un oglene nu izlūdzās no ķēķenes, lai atlaižot viņu šovakar no darba. Ķēķene arī atlaida. Oglene nomazgāja muti, sasukāja savus zelta matus, uzvilka mēneša kleiti un aizgāja uz ķeizara balli. Tur visi brīnējās par skaisto svešinieci, padancojās ar viņu, bet neviens viņas nepazina. Tad viņa atnāca atkal atpakaļ, nosmērēja muti ar ogli un uzvilka savu kažauku.

Kad otrreiz ķeizars taisīja balli, oglene atkal izlūdzās no ķēķenes, lai atlaižot viņu no darba. Tad oglene nomazgāja muti, sasukāja galvu, uzvilka zvaigžņu kleiti un aizgāja uz balli. Atkal visi brīnījās par skaisto kleiti, padancoja ar svešinieci, bet neviens viņas nepazina. Nemanot viņa aizgāja prom, nosmērēja muti ar ogli un uzvilka savu kažauku mugurā.

Uz trešo balli oglene atkal tāpat sataisījās, bet šoreiz uzvilka saules kleiti. Pats ķeizara dēls tagad dancoja ar viņu un uzmauca tai savu zelta gredzinu uz pirsta. Vēlāku oglene atkal nepamanīta aizmuka, nosmērēja muti ar ogli un uzvilka savu veco kažauku.

Ķeizara dēls drīz vien pamanīja savu gredzinu oglenes pirstā. Nu arī viņa vair neslēpās un ienāca pie ķeizara savā saules kleitē. Tā nu ķeizara dēls apprecēja nabaga bārinīti un abi dzīvāja ilgi un laimīgi.