4. A. 510 B. Štrauss Ērberģniekos. LP, IV, 42, 2.

Vienam ķēniņam bija sieva ar zelta matiem un meita arī ar zelta matiem. Bet ķēniņa sieva jau pusmūžā nomira. Mirdama tā bija teikusi savam vīram: "Ja tu precies otrreiz, tad citādu nepreci, kā tikai ar zelta matiem, kādi man bijuši!"

"Labi!" ķēniņš apņēmās un iesāka gauži raudāt par to, ka no tādas zeltmates jāšķiŗas.

Otrā gadā pēc ķēniņienes nāves ķēniņš bija iedomājies otrreiz precēties. Tūliņ izsūtīja pa puspasauli meklēt viņam brūti ar tādiem zelta matiem, kā pirmai sievai. Meklētāji izmeklējās veselu gadu - viss velti: nekur sadabūt. Ķēniņš noskumst un sūta vēl otrreiz, trešreiz, tomēr nav un nav : viena tik esot vēl pasaulē ar zelta matiem, un tā esot viņa paša meita! Tā meklētāji atteic pārnākdami. Ķēniņš domā: "Savai nelaiķei esmu solījies citādu neprecēt, būs jāprec pašam sava meita. Tai zelta mati, ko tur darīt."

Bet meita skumīga atteic: "Tēt, jūs prasat no manis trakas lietas, es tāpat atkal prasīšu no jums. Apgādājiet man trejādus

lindrakus: vienus kā sauli, otrus kā mēnesi, trešos kā zvaigznes debess zilumā; tad gādājiet vēl zelta ratiņu un tādu kažoku, kas no visuvisādām zvēru ādiņām šūts. Ja varēsit tos sadabūt, tad redzēsim tālāk."

Ķēniņš tūliņ izsūta pa puspasauli meklētājus. Izmeklējās pirmo gadu, jau pārnes tādu kažoku; izmeklējās otru gadu, pārnes zelta ratiņu ; izmeklējās trešo gadu, pārnes tādus lindrakus. Ko nu? Ķēniņa meita nagos. Bet viņa gudra, apgriež zvēru kažoku otrādi, uzvelk mugurā, notašķa zelta matus, balto ģīmi ar kvēpiem, iesien sainī zelta ratiņu, dārgos lindrakus un nepazīta aizbēg no tēva vaiga. Tēvs gan izsūta meklētājus, bet nekā. Šī, nabadzīte, ielīdusi resnā ozola dobumā, lielā mežā, un noslēpusies, ka ne saost vairs. Paiet savs laiks. Te vienu dienu ies ķēniņa dēls tanī mežā medī. Viņam gadās gar to ozolu staigāt, kur šī paslēpusies.

"Kas tas par savādu zvēru?" ķēniņa dēls iesaucas brīnīdamies; izvelk laukā: ne - nav zvērs - cilvēks!

"Pag, jāved mājā, būs laba putnu baŗotāja!"

Ķēniņa dēls pārved atrasto mājā un nodod pavāram, lai palīdz uguni kurt un putnus baŗot. Pavārs iesauc meitu par pelnurušķīti.

Bet pēc kāda laika ķēniņa dēls iedomājies precēties. Vecais ķēniņš darina lielas dzīras un saaicina pasaules augstmaņu meitu, lai no tām viņa dēls sievu izmeklētos.

Dzīru dienā visi dzīvo pa iekšu, ka klimst vien; pavāram arī gribētos drusku pažūrēt, bet kā atstāsi katlu? Beidzot nevar vairs nociesties, lai pelnurušķīte pavārot, viņš drusku tikai paskatīšoties caur šķirbiņu. Bet priekšnamā pavārs aizmirst visus katlus un ņemas cēlienu no vietas jaukumus skatīties. Pa to laiku pelnurušīte izvārījusi ēdienu, izsukājusi matus, nomazgājusies un apģērbusies zvaigžņu lindrakosi tad novilkusi zelta ratiņam zelta riteni, ielikusi barības traukā, uzlējusi barību virsū, atstājusi uz galda un pati iegājusi dzīru namā. Uz reizi pavārs atminās, ka jāceļ dzīvniekiem barība priekšā. Un tā tūliņ plesku pleskumis ieskrien raudzīt, vai barība gatava. Jā - ir jau traukā ielieta, tad ta labi - ņem vien, nes iekšā. Labi. Sāk nu dzīrenieki ēst - ķēniņa dēls atron barībā zelta ratiņa riteni. Prasa pavāram: kur tālu ņēmis? Viņš nezinot, pelnrušķīte esot vārījusi, tai jāzinot. Nu meklēs pelnruķīti rokā. Nekā! - nezin, kur palikusi, kur ne.

Bet ķēniņa dēlam no visām augstmaņu meitām vislabāki patīk tā, kuŗai zvaigžņu apģērbs mugurā. Kas viņa tāda esot, šis vienā gabalā uzstāj; bet gudriniece neteic un neteic. Nu kad jau neteicot, neteicot, mazākais, lai ņemot to zelta gredzenu, ko viņš došot. Labi, labi - ņemšot gan. Bet uz vienu reizi, kamēr ķēniņa dēls tik drusku uz citu pusi pagriezies, daiļā meita, ar zelta matiem, zvaigžņu apģērbā, nozudusi kā ūdenī. Tūliņ visi meklēt pa pagalmu, pa ceļu malām, kad tik jel kaut kur rokā dabūtu: bet izmeklējas velti. Šī klusītiņām ielīdusi aizkrāsnī, pavarda malā, un atkal pārģērbusies par pelnrušķīti.

Ķēniņa dēls taisni ārprātā . Lai kas! - viņam vajagot daiļo vēl redzēt; rītu rīkošot atkal dzīras, lai sanākot vēl visas augstmaņu meitas! Labi - sanāk arī. Bet pavāram šodien atkal sirds degtin deg redzēt, kā šie tur pa iekšu dzīvo. Pelnrušķītei jāpaliek pie katla. Ēdiens izvārīts, traukā ieliets -- vēl pavāra nav un tā pelnrušķīte tūliņ ātri ātri apģērbjas mēneša apģērbā, iemet ķēniņa dēla zelta gredzenu ēdiena traukā un ieiet arī dzīru istabā. Ķēniņa dēls, šo ieraudzījis, priecīgs bez gala. Sāk ēst. Te uz reizi ķēniņa dēls uzlec stāvus: "Kur mans gredzens ēdienā ticis?"

Prasīšot pavāram. Pavārs atsauca: "Pelnrušķīte vārīja tai jāzin!"

Nu meklēs pelnrušķīti rokā. Meklē, meklē - pazudusi kā ūdenī. Bet ķēniņa dēls šoreiz bija gudrs, viņš noliek sargus pie visām durvim, ka neviens ne iziet, ne ieiet. Nāk nu dzīras uz beigām, pelnrušķīte iebēg savā aizkrāsnī pārģērbties, bet sargi to redz un nu vairs nelaiž vaļām, lai nākot līdz pie ķēniņa dēla! Šī gan spārdās pretim - nelīdz. Beidzot apsolas: iešot arī, lai tik atļaujot pārģērbties saules apģērbā. Ta jā - labprāt! Šī nu apģērbjas saules apģērbā, izsukā arī zelta matus un nu ies pils ķēniņa dēla. Ieiet, visas malas apžib no saules apģērba, no zelta matiem. Ķēniņa dēls tik priecīgs, tik priecīgs uz tā tūliņ darina kāzas un apņem par sievu.