5. A. 510 13. 0. Kiršteins Kr. Misā. LP, IV, 42, 3.

Viena māte mirdama uzšuvusi jostu un dāvinājusi meitai, teikdama: "To tu appreci, kam šī josta der ap rumpi!"

Bet nevienam pašam nederējusi josta. Cits bijis par tievu, cits par resnu - vienīgi pašam tēvam tā derējusi. Ko nu? Tēvs gribējis jau precēt savu paša meitu. Te meita ieteikusies, lai tēvs viņai apgādājot trīs kleites: vienu debess zilumā, otru kā mēnesi, trešo kā sauli. Tēvs apgādājis arī. Bet meita ļoti noskumusi un atkal gudrojusi atkārpīties; beidzot ieteikusies, lai apgādājot vilku-lāču kažociņu. Tēvs apgādājis arī vilku-lāču kažociņu un domājis: "Nu viņa nāks!"

Bet: nekā - meita ņēmusies aizbēgt. Saticis jauns ķēniņš bēgli, pārvedis mājā un licis lācīti tā viņš viņu saucis, tādēļ ka meitai bijis vilku-lāču kažociņš mugurā) pelnos gulēt un šūmes ēst. Laiku pa laikam ķēniņš licis lācītei galvu ieskāt; un kad

beigusi ieskāt, tad uzsitis ar susekli pa degunu, lai ejot atkal pelnos gulēt!

Bet vienreiz ķēniņam bijusi dzīru diena. Sanākuši pasaul dzīrimieki. Lācīte klusītiņām apvilkusi to kleitīti debess zilumā un arī iegājusi dzīrās. Ķēniņš oti priecājies par tādu daiļumu un apņēmies precēt. Bet šī uz vienu joni pazudusi: ātri, ātri apvilkusi vilku-lāču kažociņu un iegūlusies savos pelnos.

Otrā dienā vēl bijušas dzīras. Šī apģērbusies mēneša kleitē un iegājusi, ka spīd vien pie ķēniņa. Ķēniņš vēl vairāk priecājies un nu nemaz vairs vaļām laist, bet šī tomēr pasprukusi.

Trešā dienā vēl bijušas dzīras. Šī apģērbusies saules kleitē un iegājusi iekšā. Bet šoreiz atkal tāpat pasprukusi. Tomēr ķēniņš ātri dzinies pakaļ, meklēdams. Šī gan uzrāvusi ātrumā vilkulāču kažociņu saules kleitei virsū, bet viena kņope aizmirsusies vaļā. Caur šo kņopes caurumu paspīdējis saules kleites spožums un tūliņ ķēniņš apmanījis, kas šī tāda. Nu licis vilku-lāču kažociņu novilkt un tad apņēmis par savu sievu.