6. A. 510 B. No Švītenes. LP, IV, 42, 4.

Ķēniņa meita, no tēva atkratīdamās, likusi tādu zelta ratiņu apgādāt, ko var salocīt un sainī iesiet. Tēvs apgādājis. Nu likusi tādu kažoku apgādāt no visuvisādiem zvēriem. Tēvs apgādājis. Beidzot likusi trejādus apģērbus apgādāt: vienu kā zvaigznes, otru kā mēnesi, trešo kā sauli. Tēvs apgādājis. Bet meita paņēmusi visas tās lietas, aizbēgusi mežā un mājojusi pa dienu kokā, pa nakti zemē. Beidzot atradis svešs ķēniņa dēls un pārvedis savam pavāram par palīdzētāju.

Reiz ķēniņš sarīkojis lielas dzīres. Arī pavārs aizgājis dzīres skatīties un atstājis palīdzētāju vienu pašu ķēķī. Tā ātri sataisījusi ēdienus, apģērbusi zvaigžņu apģērbu un arī aizgājusi uz dzīrēm. Ķēniņa dēls ar viņu vien dancojis, bet vēlāku viņa aizbēgusi. Otrās dzīrēs atkal viss tāpat noticis. Viņa uzvilkusi mēneša apģērbu un dzīŗu beigās atkal aizbēgusi. Trešās dzīrēs viņa ielikusi ķēniņa dēla traukā savu zelta ratiņu, apvilkusi saules apģērbu un atkal aizgājusi uz dzīrēm. Dzīŗu beigās dancotāja gan aizbēgusi, bet ķēniņa dēls atradis savā traukā zelta ratiņu. Nu prasījis pavāram, kas to ratiņu ielicis. Pavārs teicis, ka palīdzētāja. Nu sākuši to meklēt. kamēr atraduši. Ķēniņa dēls nu apprecējis skaisto jaunavu.