7. A. 510 B. P. Š. no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Ķēniņam nomirusi ķēniņiene, kas bijusi ļoti skaista, bet mirdama tā noteikusi, ja ķēniņš gribot atkal precēties, tad lai tikai precējot tikpat skaistu sievu kā viņa pati, citādi viņam klāšoties slikti. Ķēniņš arī to apsolījis, bet nevarējis nevienas tādas sievietes atrast, lai gan meklējis pa visu pasauli.

Ķēniņam bijusi viena meita, kas uzaugot izrādījusies par tikpat skaistu kā mirusī ķēniņiene. Tā nu vecais ķēniņš pēdīgi apņēmies precēt pats savu meitu. Kad meita nekā nevarējusi izvairīties no sava tēva, tad viņa beidzot sacījusi: "Ja tu man dāvāsi tādu kleitu, kas spīdēs kā saule, tad es iešu pie tevis."

Ķēniņš aizbraucis kleitu meklēt, izmeklējies visās malās, bet nevarējis nekur tādu dabūt un braucis jau uz māju atpakaļ. Braucot caur kādu pilsētiņu, viņš ieraudzījis kāda žīda bodes logā tādu kleitu, kas mirdzējusi kā saule. Ķēniņš tūlin nopircis skaisto kleitu un braucis mājā.

Meita, kleitu saņemdama, atkal teikusi: "Es iešu pie tevis tikai tad, ja tu vēl dabūsi otru kleitu, kas spīdēs kā mēnesis." Ķēniņš nu atkal izmeklējies visas malas, un nevarēdams tādas

dabūt griezies uz māju. Atpakaļ braucot viņš atkal tai pašā pilsētiņā ieraudzījis žīda bodes logā kleitu. kas spīdējusi kā mēnesis. Viņš nu tūlin nopircis kleitu un braucis mājā.

Kad nu viņš nodevis meitai kleitu, meita atkal sacījusi: "Es pie tevis tomēr ātrāk neiešu, pirms tu man nebūsi nopircis tādu kleitu, kas mirdzēs kā zvaigžņu debess."

Ķēniņš nu atkal braucis uz to pašu pilsētiņu pie žīda, pie kā ' viņš jau bija pircis abas iepriekšējās kleitas. Žīds viņam izgādājis arī trešo kāroto kleitu. Meita pa to laiku ieraudzījusi pie kāda muižnieka vienu lielu skaistu kuci, kuŗu viņa lūgusi pārdot, lai tā maksātu, cik maksādama. Kunga luci viņa nopirkusi, likusi to nokaut un tās ādu izmīt ādminim.

Kad vecais ķēniņš pārvedis trešo kleitu, tad meita gan to ar pateicību saņēmusi, bet drīzi pēc tam arī pati pazudusi un neviens nevarējis dabūt viņas rokā.

Meita paslēpusi savas kleitas vienā caurā ozolā, apģērbusi kuces ādu un aizbēgusi projām. Tā viņa nonākusi pie vienas pils. Pils pārvaldnieks redzēdams tādu lielu skaistu suni, izsaucies: "Vai, kā jaunais lielskungs par to suni priecāsies!" Viņš iesaucis suni iekšā, nosaucis to par Ledi un nodevis to jaunajam lielkungam.

Pēc kāda laika pilī ienāca ziņa, ka pie tās zemes ķēniņa būšot liela balle, uz kuŗu tika uzlūgts arī pils lielskungs. Kad lielskungs bijis izbraucis, tad Lede piegājusi pie pils vārtiem, itin kā prasīdamās, lai laiž viņu ārā paskraidīties. Pils pārvaldnieks to arī izlaidis un uzsaucis: Kā tik tu ilgi nepaliec! Kad lielskungs atbrauks mājā, tad mums var abiem slikti klāties."

Ķēniņa meita nu aizskrējusi uz savu ozolu, kur bijušas paslēptas viņas kleitas, nomazgājusies ezerā, uzvilkusi saules kleitu

un arī aizgājusi uz ķēniņa balli. Ballē visi apbrīnojuši jauno skaistuli un viņas brīnišķīgo kleitu. Visvairāk ar viņu runājis jaunais pils lielskungs un gribējis izzināt, kas viņa esot un kur viņa dzīvojot. Kad balle nākusi uz beigām, tad skaistule uzreiz pazudusi un neviens nepamanījis, kur viņa aizgājusi.

Ķēniņa meita aizgājusi atkal uz savu ozolu, nolikusi tur savu saules kleitu, paņēmusi vienu zelta dukātu pils uzraugam un steigusies atpakaļ. Pie vārtiem viņa zobos pasniegusi dukātu pils uzraugam, kas jau sācis baidīties, ka Lede būšot pazudusi. Tas par visu to gan pabrīnījies, bet nevienam nekā neteicis.

Pēc kāda laika pilī atnākusi atkal ziņa, ka pie ķēniņa būšot balle, kuŗā ticis uzaicināts arī pils lielskungs. Pēc lielkunga izbraukšanas, Lede atkal pieskrējusi pie vārtiem un žēlīgi skatījusies ārā. Pils uzraugs to arī izlaidis un piekodinājis: "Kā tik tu nepaliec par ilgu!"

Ķēniņa meita nu atkal aizskrējusi uz ozolu, pārģērbusies un šoreiz nonākusi pie ķēniņa mēneša kleitā. Jauno kleitu viesi nu apbrīnojuši vēl vairāk kā pirmo un visvairāk ar viņu runājis kāds ķēniņa dēls, kādēļ jaunais pilskungs palicis uz viņu greizsirdīgs. Pilskungs gribējis visādā ziņā ar viņu izrunāties, bet tā atkal tāpat nemanot pazudusi kā pirmo reizi.

Jaunava nu tāpat pārģērbusies un nākusi ar savu dukātu uz pili atpakaļ.

Drīz vien jau pienākusi ziņa, ka jaunajam pilskungam jābraucot uz trešo balli pie ķēniņa. Pēc viņa aizbraukšanas Lede atkal gribējusi ārā paskraidīties. Pils uzraugs, it kā baidīdamies, grozījis galvu, bet pēdīgi tomēr izlaidis ārā.

Jaunava aizskrējusi uz ozolu pārģērbties un šoreiz tā uzģērbusi savu zvaigžņu kleitu mugurā. No zvaigžņu kleitas mirdzējusi visa ķēniņa zāle un jaunais lielskungs to vairs nav no acim laidis ārā. Ballei beidzoties, viņš to gribējis ar saviem zirgiem aizvest uz māju, bet jaunava teikusi, ka viņa braukšot pati ar saviem zirgiem. Jaunava gribējusi no viņa atkal izbēgt, bet pilskungs viņu visur pavadījis. No pils ārā ejot, viņa iesaukusies, ka viņa esot aizmirsusi savu somiņu. Jaunais lielskungs, gribēdams viņai pakalpot, aizgājis pats somiņu meklēt. Pa to laiku jaunava atkal aizbēgusi.

Šoreiz jaunava bijusi nokavējusies un, pie ozola pārģērbjoties, aizmirsusi savu apakšjaku mugurā, un pārvilkusi pār to kuces ādu. Šoreiz viņa paķērusi div dukātus pils uzraugam un steigusies uz pili, lai tiktu lielkungam papriekšu mājā.

Pils uzraugs bijis šoreiz krietni saskaities, ka Lede tik ilgi nav atpakaļ nākusi, jo tūlīt pēc tam arī lielskungs jau braucis pa pils vārtiem iekšā un bijis ļoti sadusmojies. Kad nu Lede gribējusi iet atgulties, tad ienācis pils uzaugs un saucis Ledi līdz, sacīdams: "Pilskungs ir ļoti dusmīgs, ej tu ar viņu paspēlēties!"

Jaunais lielskungs, kā jau aizvien, aŗ viņu spēlēdamies, metis gumijas bumbu gaisā, kuŗa Ledei bijusi jānoķeŗ. Jaunava bijusi ļoti nogurusi, tā kā savā šaurā jakā viņa nemaz nevarējusi palēkāt. Pilskungs par to saskaities un paspēris tai ar kāju. Ledei zemē krītot, kuces āda pasprukusi vaļā un lielskungs ieraudzījis viņas korseti. Viņš nu tūliņ norāvis tai kuces ādu, zem kuŗas tas ieraudzījis to pašu skaistuli, ar kuŗu viņš ķēniņa pilī bija pavadījis trīs balles vakarus.

Tagad jaunava viņam izstāstījusi visu savu dzīves gājumu. Drīz pēc tam pilskungs viņu apprecējis un nu abi dzīvojuši laimīgi.