8. A. 510 B. Saržants Iģenē. LP, VII, II, 27, 26, 1.

Vienam ķēniņam bija ļoti skaista, zeltmatu sieva. Bet gadījās -- vienu dienu zeltmate dikti saslima. Tad tā sacīja: "Vīriņ, es nu miršu, bet tu vairs neprecies otrreiz, tāpēc ka tik daiļu, kā es, vairs nekur nedabūsi. Bet ja tev tomēr pienāktu vajadzība precēties, tad citādu nepreci, kā ar zelta matiem."

Nomira zeltmate un ķēniņš arī nemaz nedomāja vairs precēties. Tomēr pavalstnieki viņam dienu mūžu plijās virsū : "Kad mums būtu ķēniņiene, tad būtu cita dzīve. Precies jel, precies!"

Beidzot ķēniņš klausīja arī, izsūtīja izlūkus pa visu plašo pasauli meklēt tādu pašu zeltmati, tikpat daiļu arī kā pirmā sieva bijusi. Gāja, gāja - izstaigāja visu pasauli - tik daiļa nu gan būtu, bet zelta matu nav nevienai. Vienīgi ķēniņa paša meita no pirmās sievas bija gluži uz mata māte, tai bija tas pats daiļums, tai bija arī zelta mati. Neko darīt, bija jāprec tēvam sava paša meita, ja gribēja precēties. Bet meita pārbijās, to dzirdēdama, un skrēja pie mātes kapa pēc padoma.

Pārnāca no kapiem meita, nu tai bija sava gudrība: lai tēvs apgādājot apģērbu zvaigžņu spožumā, tad jā. Apgādāja tēvs zvaigžņu apģērbu - lai gādājot tagad apģērbu mēness spožumā. Apgādāja apģērbu mēness spožumā - lai gādājot nu saules spožumā. Apgādāja saules spožumā - lai gādājot vēl tādu kažoku no visvisādu zvēru un putnu spalvām šūdinātu. Apgādāja zvēru un putnu kažoku - nu būtu bijis jāiet ; bet meita tomēr negāja. Viņa bija dabūjusi savādu riekstu čaumalu, tanī čaumalā tā ielika mātes doto zelta gredzenu, vārpstiņu, ratiņu un tēva dotos zvaigžņus mēness un saules apģērbus un aizmuka, zvēru un putnu kažokā tērpusies. Muka, muka visu nakti - iemuka citā ķēniņa valstī, ielīda vecā ozola caurumā un aizmiga.

Bet tai rītā ķēniņa dēls medīja un ieraudzīja ozolā savādu putnu, kam visādas spalvas - pavēlēja biedriem to dzīvu mājā vest. Veda, veda, apmanīja, ka nevis putns, bet cilvēks zvēru un putnu kažokā. Paturēja ķēniņa dēls atrasto par savu nama meitu un iesauca to par Spalvainīti.

Vārīja ik dienas Spalvainīte gardu jo gardu putru ķēniņa dēlam un nebilda ne vārda, no kurienes nākusi. Reiz ķēniņa dēls rīkoja palepnas dzīras. Tad Spalvainīte iegāja savā istabā, nomazgājās, apģērbās zvaigžņu apģērbā, uzmauca zelta gredzenu pirkstā, iegāja arī dzīru istabā papriecāties. Ķēniņš gribēja zināt, kas tā tāda, bet šī izvairījās un drīzi vien pazuda, slepus noģērbās, apvilka atkal savu putnu kažoku un vārīja ķēniņam putru kā vārījusi.

Izvārīja putru, iemeta zelta gredzenu putrā un ienesa ķēniņam ēst. Ķēniņš ēda, atrada redzēto gredzenu tagad putrā, brīnojās, kur zvaigžņu meita varējusi gredzenu putrā iemest. Vai Spalvainīte to nemaz neesot manījusi? Spalvainīte liedzās, ka neesot zvaigžņaino redzējusi.

Otrā dienā Spalvainīte apģērbās mēness apģērbā, iegāja atkal izdzīroties un iemeta putrā zelta vārpstu. Atkal ķēniņš brīnījās, bet neizdibināja, no kurienes tā nākusi.

Trešā dienā Spalvainīte apģērbās saules apģērbā, iegāja dzīru istabā ar zelta ratiņu un visa istaba laistījās. Ķēniņš par varu gribēja izdibināt, no kurienes šī tāda, bet saules meita pazuda drīzi vien ar visu ratiņu. Tomēr šoreiz ķēniņa dēls pasteidzās pie putras katla slepus nolūkot, vai nemetīs atkal tur ko iekšā. Jā, necik ilgi, nāk Spalvainīte putnu un zvēru kažokā ar ratiņu pie katla, bet nu ķēniņa dēls to satvēra: lai sakot, kur to zelta ratiņu ņēmusi? Spalvainīte nevarēja vairs izmeloties, bija jāsaka tīra patiesība par ratiņu, par gredzenu un par visām lietām. Ķēniņa dēls tad aplam priecājās, lika tai apģērbties saules apģērbā un tūlin arī salaulāties ar skaisto saules meitu.