13. A. 510 B. W. Weryho "Podania lotewskie" 2 Varšavā 1892. g. No poļu valodas tulkota.

Vecos laikos dzīvoja viens vīrs ar savu sievu, kuriem bija viena meita. Kad sieva nomira, tad vecais vīrs gribēja precēt pats savu meitu.

Meitene aizskrēja uz mātes kapu, iesāka raudāt un sauca : "Māmiņ, māmiņ, ko es lai daru? Tēvs grib mani par sievu ņemt." Māte atbildēja: "Ja tev tēvs nopirktu četrus spieķus, tikai tādus, kuŗi var runāt, miglas kamoliņu un vēja kamanas, tad ej pie viņa!"

Kad tēvs to visu bija nopircis, tad meitene atkal sacīja: "Vajag izkurināt pirti un nomazgāties, tad brauksim rītā laulāties!" Viņa izkurināja pirti, nostādīja četrus spieķus, kas runā, katrā pirts kaktā pa vienam, nomazgājās, iesēdās kamanās nosvieda priekšā miglas kamoliņu un aizskrēja projām.

Tēvs viņu ilgāku laiku gaida pārnākam, beidzot iet uz pirti un prasa: "Vai drīzi būsi nomazgājusies?" Bet spieķis atbild: "Pagaidi vēl, drīzi vien būšu gatava!"

Gaida, gaida, iet atkal uz pirti un jautā. Otrs spieķis atbild: "Pagaidi, vēl neesmu nomazgājusies." Atnāk trešo reizi, trešais spieķis atbild: "Jau ģērbjos". Atnāk ceturto reizi un nu atbild ceturtais spieķis: "Tikai vēl paņemšu slotu un tūliņ iešu."

Nu ienāk tēvs pirtī un neatrod vairs savas meitas. Viņš sūta viņai pakaļ savu suni: "Steidzies viņai pakaļ, izrauj viņai sirdi un atnes to man!"

Suns viņu panāk, bet šī sāk lūgties: "Labais sunīt, apžēlojies par manu dzīvību!" Suns apžēlojās par meiteni un, izrāvis zaķim sirdi, aiznesa to tēvam. Tēvs izcepa sirdi un apēda, domādams: "Ja viņas pašas nedabūju, tad vismaz sirdi apēdīšu."

Bet viņa pa to laiku pieskrēja savās kamanās pie liela koka. Koks atvērās un, viņai pienākot, no tā iznāca skaists jauneklis, kas ieveda viņu iekšā. Tad viņa to uzrunāja: "Es še nevaru palikt; labāk iešu pie ķēniņienes cūkas ganīt!"

Tā viņa aizgāja pie ķēniņienes, bet jauneklim atstāja miglas kamoliņu un vēja kamanas.

Tur nu viņa noganīja cūkas veselu nedēļu. Svētdien ķēniņa dēls, sadomājis braukt uz baznīcu, prasa mātei ūdeni ko nomazgāties. Pieskrien ganu meita un padod ūdeni, bet netīrā meitene viņam nepatika un padoto ūdeni viņš uzlēja tai pašai virsū. Tad pati māte viņam padeva ūdeni, un vis nomazgājies aizbrauca uz baznīcu.

Ganu meita pa to laiku aizskrēja līdz kokam, nomazgājās, apģērbās greznās drēbēs, izskatījās tagad ļoti skaista un aizbrauca savās kamanās uz to pašu baznīcu. Viņa ieiet baznīcā un ķēniņa dēls tūlin ievēro skaisto svešnieci. Viņš tūliņ. griežās pie šās un jautā: "No kura apgabala tu esi?"

"No ūdens aplietā," viņa atbild, bet ķēniņa dēls to nesaprot. Kad viņi iznāk no baznīcas, ķēniņa dēls aicina pie sevis: "Brauksim kopā!"

Bet viņa iesēdās savās miglas kamanās un gluži nepamanīta aizskrēja pie koka, pārģērbās agrākā uzvalkā un atnāca pie ķēniņienes.

Nākošā svētdienā ķēniņa dēls atkal taisās uz baznīcu un prasa mātei dvieli. To padod ganu meita, ķēniņa dēls dusmās paņem dvieli un iesit ar to ganu meitai. Tad noslaukās mātes padotā dvielī un aizbrauca uz baznīcu. Ganu meita, tāpat kā iepriekšējo svētdienu, pārģērbās lielajā kokā un drīzi vien nonāca baznīcā turpat, kur jau bija ķēniņa dēls. Skaistā svešiniece patīk ķēniņa dēlam šoreiz vēl vairāk un viņš tai jautā: "No kuŗa apgabala tu esi?"

"No dvieļa sistā."

Ķēniņa dēls lūdz, lai viņa braucot ar vigu kopā. Viņa gan apsolās, bet tomēr, iesēstās savās kamanās, apsedzas ar miglu un aizbrauc. Ķēniņa dēls gan grib vēl viņu panākt, bet pazaudē to no acim. Skaistā princese kokā atkal pārģērbās un aizgāja pie ķēniņienes.

Trešā svētdienā ķēniņa dēls prasa mātei saviem zābakiem drusku salmu. Salmus padod ganu meita, bet ķēniņa dēls iesit viņai ar tiem salmiem. Beigās pati māte padod viņam salmus un tas aizbrauc uz baznīcu. Baznīcā ieejot. pie sliekšņa viņš pielej sveķus, lai pie tiem pieliptu skaistā princese.

Ganu meita, kokā pārģērbusies, arī aizbrauc uz baznīcu, ieiet tur iekšā, bet zābaki pie sveķiem tomēr nepielīp: "Ķēniņa dēls atkal jautā: "No kuŗa apgabala tu esi?"

"No salmiem kulstītā apgabala." .

Izejot no baznīcas, viens zābaks nu pielīp pie sveķiem un paliek uz vietas. Ķēniņa dēls paņem zābaku, iebāž to kabatā un dzenas skaistai princesei pakal, bet tā nozūd miglā.

Atskrējusi skaistā princese vairs nepārģērbjas, bet tikai uzmet sev ganu meitas apģērbu un atgriežas pie ķēniņienes. Ķēniņa dēls izbraukā visu valsti meklēdams, kādā kājā derētu

atstātais zābaks. Meklē ilgu laiku, bet tomēr neatrod.

Te kādreiz ganu meita mazgā cūku baŗojamos traukus, kad pie viņas; pieliecas ķēniņa dēls un pamana, ka tai apakšā ir skaists apģērbs.

"Pasukā man galvu!" lūdz viņu ķēniņa dēls.

"Kā gan es tāda bīstama un netīra drīkstētu tev tuvoties?" Viņa tomēr paklausīja un iesāka tam galvu sukāt. Ķēniņa dēls nu skaidri redz, ka ganu meitai esot skaistās princeses apģērbs. Atnesa zābaciņu: "Palūko uzvilkt kājā!" Zābaciņš stāv kā pieaudzis pie kājas.

Kādēļ tu man agrāki neteici, no kurienes esi?" "Es jau tev teicu, bet tu tikai nevarēji apķerties."

Ķēniņa dēls atzinās, ka bijis nepateicīgs, tad lūdza viņas roku un apprecēja skaisto ganu meitu.