14. A. 510 B. Skolnieks J. Jurķis no 60 g. vecas A. Jurķes Nīcā.

Reiz dzīvoja viens ķēniņš, kas apprecējās ar viena augsta kunga meitu un dzīvoja ar to ļoti laimīgi. Viņiem piedzima viena meitiņa, bet ķēniņiene pati nomira. Ķēniņiene mirdama teica, lai ķēniņš ņemot tikai tādu sievu, kas izskatās kā viņa pati. Ķēniņš nu izmeklējās pa visu savu valsti, bet nevarēja atrast tādu jaunavu, kā viņa pirmā sieva bija. Kad paauga viņa paša meita, tad tā bija gluži tāda pati kā māte, un viņš sadomāja to precēt. Ķēniņa meita palika par to ļoti bēdīga. Ķēniņš teica, ka neko viņš nevar darīt, ka viņas māte tā novēlējusi. Meita nu prasīja tēvam visādas lietas, ja viņš tās varēšot dot, tad viņa arī iešot pie viņa. Tad viņa prasīja sudraba, zelta un dimanta drēbes, bet beidzot vēl peļu ādu kažociņu un tādu skapi, ko var ūdenī laist. Ķēniņš arī visu to viņai izgādāja.

Otrā rītā, kad vajadzēja kāzas turēt, meita bija pazudusi. Paņēmusi savas drēbes, viņa iestājusies skapī, aizslēdza un aizbrauca pāri pār jūŗu cita ķēniņa valstī. Tā zemes ķēniņš izgāja pastaigāties un atrada skapi. Attaisījis skapi vaļā, viņš ierauga tur skaistu meitu. Meita viņam prasa, lai uzņemot viņu pie sevis. Tad ķēniņš prasīja, kas viņai vārdā, bet meita nepateica īsto vārdu. Ķēniņš nu viņu pieņēma par dienesta meitu

Pirmo rītu meita ienesa ķēniņam ūdeni ko muti mazgāt, tad ķēniņš iesvieda viņai dvieli acīs.

Otru rītu meita nepatapa ienest ūdeni, ka viņš iešļāca tai ūdeni acīs. Nāca svētdiena un visi taisījās iet baznīcā, arī pats ķēniņš aizgāja. Tad kalpone steidzās visu padarīt, apģērbās sudraba drēbēs un aizgāja uz baznīcu. Ķēniņš baznīcā ieraudzīja skaistu sievieti ar sudraba drēbēm un sūtīja vienu baznīcas vīru prasīt, no kādas zemes viņa esot. Meita atbildēja, ka no tādas, kur dvieli met acīs. Kad dievkalpošana beidzās, meita steidzās ķēniņam pa priekšu mājā. Līdz ķēniņš pāriet, meita jau pataisīja ķēniņam ēdienu. Mugurā viņai bija atkal pelu ādu kažociņš.

Otrā svētdienā viņa atkal steidzās padarīt visus darbus un aizgāja baznīcā. Ķēniņš ieraudzīja atkal skaisto sievieti ar zelta drēbēm un lika prasīt baznīcas vīram, no kādas zemes viņa esot. Meita atteica: no tādas zemes, kur ūdeni lej acīs. Kad beidzās dievkalpošana, meita iet mājās atkal ātrāki kā ķēniņš. Pārgājusi viņa steigšus pataisa ķēniņam ēdienu. Līdz viņš pāriet, šai atkal pelu ādu kažociņš mugurā.

Atnāca trešā svētdiena, ķēniņš aizgāja uz baznīcu un meita atkal aizsteidzās pa vecam baznīcā, šoreiz uzvilkusi dimanta drēbes. Ķēniņš nu lika nosmērēt baznīcas slieksni ar piķi. Beidzās baznīcas laiks un meita gribēja atkal steigties mājā ātrāk par ķēniņu, bet šoreiz tai kurpe pielipa pie sliekšņa. Viņa pārgāja mājā ar vienu kurpi, noģērbās un strādāja ķēķī. Ķēniņš izmeklēja pa visu valsti, kam tā kurpe, bet ne vienas neatradis, viņš sāka pārmeklēt arī kalpones savā pilī. Tad viņš atrada savu ķēķeni, kurai tā kurpe pasēja kā uzlieta. Meita novilka pelu ādu kažociņu un apakšā bija sudraba drēbes. Ķēniņš prasīja, kāpēc viņa tā darījusi un no kādas zemes viņa esot. Tad viga izstāstīja, ka viņa arī ir ķēniņa meita, un ka viņas tēvs to gribējis sev par sienu ņemt, kādēļ viņa no tēva izbēgusi. Tad nu ķēniņš apprecēja skaisto jaunavu un viņi dzīvoja ļoti laimīgi. Meita nu laida arī savam tēvam ziņu, lai nākot viņus apsērst. Tēvs arī atbrauca pie savas meitas, atdeva meitas vīram savu valsti un palika pie viņiem dzīvot, kamēr mira.