15. A. 510 B. A. Gari-Juone no 46 g. vecas Ūzūlu Zuzannas Varakļānu pag.

Dzeivuoja kēneņš ar kēneņini, jīm ilguokus godus nabeja nivīna bārna. Kēneņine bīži dūanuoja: "Kam es dzeivuoju, ka man nava nivīna bārna?"

Vīnā vokorā jei šiva veli un daguoja pi lūga -jai izkreit odota pa lūgu uorā. Kēneņine izakuore pa iūgu, suoka vērtīs, meklēt odotas, pacel golvu uz augšu un redz, ka debess tik zyla, tik zyla, kai nikod cytod, un tik daudzi zvaigžņu, ka vyss mirdz vīn. Tūreiz jei soka: "Dīvs dūd man kaut vīnu bārnu!"

Pec kaida laika kēņeņinei rodās meitiņa, bezgalīgi skaista, zylom actiņom kai padebess. Vysi apbreiņuoja skaistū meitiņi, a kēneņš un kēneņine navarēja ni nūsaprīcuot par sovu skaistu meitiņu. Meita izauga lela un beja cīši gudra. Muote mierdama pasacīja ķeneņam: "Ka tu precēsīs, tod precej tikai taidu, kura byus tik skaista kai myusu meita."

Meita beja debešķīgi skaista, tamdēļ muote dūmuoja, ka juos veirs nikod naapsaprecēsīs. Tū pasacījuse, kēneņine nūmyra, jū apglobuoja ar lelu cīnu. Kēneņš ilgi naskuma par sīvu, bet laidjās meklēt sev jaunu leigaviņu, kas byutu tik skaista kai juo meita. Kēneņš izbraukoj vysu kēnesti, bet tik skaistas naatrūn. Tūreiz jis soka sovai meitai : "Zyni, meit, ka es nikur tik skaistas navaru atrast, kai tu, tuopēc es precēšu tevi."

Tū sacīdams jis dūmuoja, ka meita naīs un jis varēs apprecēt Cytu kaidu meitu. Dzieržūt taidu tāva runu, meita nūsabeida un, gūdīga byudama, stypri nūsabāduoja. .Jei navarēja pat pruotā nalaist dūmas, ka jei bvus sovarn tāvam par sīvu. Jis redz, ka meita pretojas, stuojas pi juos ar varu kluot. Jei tod soka: "Labi, es palikšu tev par sīvu, bet tev juoizpylda munas vēlēšonuos. Aizbrauc uz pilsātu un atved man taidu kleitu, kura byutu tik zyla kal debess un ar sņūdrom zvaigznītem."

Kēneņš ty uliņ brauc uz pilsātu, izmeklej debeszylu kleitu ar zvaigznītem un atvad meitai. Sajēmuse pyvrmū kleitu, jei vē soka: "Daboj man taidu kleitu, kura byutu leidzīga mēnešam, taidas pat kruosas un spūdruma."

Jis tvuliņ brauc uz pislsātu un atvad kleitu mēnešam leidzīgu. Sajēmuse ūtru kleitu, jei soka: "Atved vē trešū kleitu, kura byutu saules spūžumā un taipat sildītu kai saule."

Kēneņš aizbrauc un atvad kleitu saules spūžumā un kura sylda taipat kai saule, un soka : "Nyu precēsimīs."

"Na, tāvs, vēj izpvldi munu vīnu iyugumu, tod precēsimīs." Jei pajēmja gruomotu un aprakstīja treideviņu zvēru nūsaukumus, tū gruomotu padevja tāvam un soka: ,,.Jo tu man atvessi taidu kažūku, kurā byutu vysu aprakstītū zvēru uodu gabalini un tai sašyuti, ka kotru spalviņu var redzēt, tod precēsimīs."

Tāvs aizbrauc kažūku maklātu, pēc kaida lalka jis ari daboj kažūku, kurā ir trejdeviņu zvēruuodu gabaliņi un vysas spolvas uz uoru radzamas, atvad un atdūd tū meitai. Nyu meitai vajadzēja palikt par sova tāva sīvu. Jei īguoja sovā kambarī, palyudz Dīvu, pajem sovas kleitas, gradzynus un cytas zalta lītas, sasīn pauniņā, tod pajem pika pervi aplej ar tū sev motus un vaigus, apvalk zvēru uodu kažūku un, pajēmuse pauniņu, aizīt uz mežu. Jei lobuok dzeivuoja mežā na palyka par tāva īvu.

Kēneņš izzynuojis, ka meita aizbāga, tikal nūsaprīcuoja un dreiži vīn atroda sev sīvu, satalsīja kuozas un dzeivuoja otkon prīcīgi sovā kēnestī.

Tagad kēneņa meita dzeivoj mežā: zvēru uodu kažūkā un malnu muti. Jei izver pēc zvēra, tuodēļ cyti zvēri juos naaiztyka. Jei iztaisīja mežā būdiņu un dzeivuoja.

Pēc kaida laika pa mežu skrīn suņu bors un jei, baidīdamuos, ka suņi juos nasaplāstu, īkuop kūkā, sazaraun kažūkā un sēd kūka viersyulē. Suņi beja jū pamanījuši un apstuojuši ap kūku, suoka rīt. Medinīki, daguojuši pi kūka, redz, ka nazkas 1els sēd kūkā. Jī navarēja saprast, kas tys par zvēri ir. Ūtras valsts kēneņa dāls beja sataisīiis medības. Kēneņa dāls, daguojis pi kūka, soka: "Jo esi cylvāks, atsasauc, cytaidi šaušu.``

"Es asmu meža zvērs," atsacīja kēneņa meita. Tod jis soka: "Kop zemē!"

Jei nūkuopja nu kūka. Kēneņa dālam pazaruodīja taids sovaids šis meža zvērs, an jis jū dzeivu aizvedia uz sovu pili un līk kēkī par kolpyuni traukus mozguot. Jai īdevja mozu ustabiņu, kur dzeivuot. Kad tikai nas kēneņam uz goldu ēdīni, jei nūvaktej un īmat kēneņa ēdinī vīnu zailta lītiņn. Kēneņa dāls prosa vuorītuoju, kam jis mat ēdīnī zalta lītas. Vuorītuojs vysod sacīja, ka jis nikuo nav metis, un taisnuojas rauduodams. Jei beidzamū reizi īmat kēneņa dāla ēdīnī gradzynu! Gon tēmēja vuorītuojs, lai nikas nikuo naīmat, bet iei vysod nūpīļņavuoja, kod vuorītuojs narcdz, un otkon īmetja.

Kēneņa dāls dūmuoja precētīs, bet jam nabeja leigaviņas. Tod jis sataisīja gūdības un paaicyņuoja pi sevis cīmā kēnelu un boguotnīku meitas uln suocjās prīcīga dzeivuošona. Nu vysom pusem braucja meitas ar cīši skaistim apgērbim, par tū zynuoja ari meža zvērs. Tai vysi pilī saucja nu meža. atvestū kēneņa meitu zvēru kažūkā. Nūmozguojuse traukus, meža zvērs prosa, lai izlaiž jū uorā uz pļaviņas. Vuorītuois palaiž ar jei izīt uz pļaviņas, nūjem piki apvalk zylū kleitu un īīt gūdību ustobā. Vysi sazaska vin, tik skaistu drēbu nivīnai tur nabeja. Kneņa dāls tyuliņ pajem ji: doncuot, izdancyna lobi, bet skalstuo meita dreiži pazyud.

Ūtrā dīnā otkon sabrauc nu vysom molom cīmiņi. Meža zvērs, pastruodaojuse dorbus, prosās nu vuorītuoja, lai jū palaiž pa pļaviņu pastaiguot un uz zuolītes pagulēt - varbyut šei redzēšwt cytus meža zvērīšus. Vuorītuojs pazasmej wn palaiž meža zvēri izīt uz pļaviņas pastaiguotu. Jei izguojuse uorā, nūjem piki, apvaik ūtru kleitu, kura beja mēneša spūžumā, un īīt zālē. Kēneņa dāls tyuliņ daīt kluot, sazasveicynoj un suok ar jū doncuot. Tikkū jī beidzja doncuot, jei pazyud. Kēneņa dāls nūžāluoja, ka ilguok juos naaizturējis. Atīt vokors kēneņa dāls vys dūmoj par tū, kura beja sovaidā kleitā. Gauru nakti jis grūzēja golvu par tū, kai vēļ satikt sovaidū meitu. Jis dūmoj: "Reit ni par kū juos dik dreiži napalaiššu."

Trešā dīnā kēneņa dālam vajadzēja izlasīt sev mīļuokū. Apmozguojuse traukus, meža zvērs vē prosās nu povāra palaist jū uz ilguoku laiku uorā pa pļaviņu pastaiguot un ar cytim meža zvērim paspēlēt. Povārs palīk sirdīgs, ka meža zvērs kotru dinu suak staiguot pa uorīni. Tagad jīm beja vairuok dorbu, vajadzēja cīmiņus mīluot. Povārs nagrib lalst uorā, tod meža zvērs pastuosta, ka vakar satykuse ūtru meža zvēri un byuškūt kuozas. Povārs pazasmēja par taidu runu un palaidja uz ilguoku laiku. Jei izīt, nūjem piki, apvalk beidzamū kleitu, saules spūžumā un saules syltumā, īīt ustobā. Kēneņa dāls tyulin kluot, sazasweicynoj un vad doncuotu. Doncuodams jis nyu nūjyut, ka jei dreiži aizīs, un namonlžt nūmauc jai nu iersta gradzynu. Jis gribēja kaut kai jū nūkavēt ilguok, bet navarēja.

Trešuos dīnas beiguos kēneņa dāls pasacīja, ka nivīnas nav izlasījis, nivīna jam napateik. Jis aizīt gulēt un vys dūmoj par skaistū sīvīti sovaidā apgērbā. Galu golā jis dūmoj, vai tikal tei lava tys meža zvērs, kas vysa!s skaistuos lītas mtja ēdīnī un tū gradzynu. Jis nu reita īt kēkī un soka, lai meža zveri līk cītumā, bet pyrmuok lai jei īt uz tīsas juo kambarī. Kad jei iguoja kēneņa dāla kambarī, jis ruodīja jai vysas zalta lītas pēc kuortas un prasīja: "Voi tei nav tova?"

Kotru reizi jei atbildēja: "Nav!"

Beiguos jei soka: "Kur es, meža zvērs, jemšu taidas skaistas lītas? Man ir tikai kažūks un vairs nikuo."

Tod kēneņa dāls izlyka uz golda ari gradzynu, kuru jis vakar jai namonūt beja nūmaucis nu piersta, un soka: "Voi itys gradzyns nav tovs?"

"Muns."

Kēneņa dāls tod ar 1elu prīcu soka: "Velc kažūku zemē un apvelc sovas kleitas, tu byusi muna sīva."

Sataisīja lelas kuozaa, sabraucja cīmiņi nu vysom molom, atbraucja arī kēneņa meitas tāvs. Kēneņa meita stuodīja prīkšā sovam veiram tāvu. Tys sazadusmuoja par īprīkšēju sovas meitas komuošonu un gribēja juos tāvu nūcierst ar zūby nu, bet jei pasacīja: "Lai dzeivoj muns tāvs, jis gribēja, lai es aizeju nu muojom un es ari aizguoju. Asmu daudzi puorcītuse, bet tagad lai dzeivoj ari jī!"

Tal palyka dzeivuot sveiki vasali vecais kēneņš ar sovu sīvu un jaunais ar sovu . . .