16. 510 B. J. Opyncāns Latgalē. Latvju kultūras kr.

Reiz dzeivuoja vīns kēniņš, kam beja ūti skaista sīva. Sīva saslymst gryutā slimībā un nūmierst. Palīk kēniņam tikai vīna meita, kas vēl skaistuoka par sovu muoti. Kēniņš meklej, meklej sev sīvas, bet tik skaistos, kai beja pyrmuo, navar atrast.

Pa tū laiku izaug viņa meita par mārgu. Kēniņš nūdūmoj precēt sovu meitu, bet meita ni par kū nagrib izīt pi sova tāva par sīvu. Radzādama, ka byus gryuti karuot pret sovu tāvu, viņa ari apsasūla, tikai jai viņš sašyun jei šolka svuorkus ar zalta zvaigznem. Kēniņš tyulīt līk šyut skaistus svuorkus, kaidu vēļ nikam nav. Svuorki teik sašyuti, kēniņš atnas viņus un prosa: "Voi ar mīru tagad byut man par sīvu?"

Meita otkon lyudzās : "Izšyun man svuorkus ar zalta mēnešim." Kēneņš līk pagatavuot sovai meita ari zalta mēnešu svuorkus. Kad svuorki ir gotovi, viņš pats atnas jūs meitai un vaicoj: "Voi tagad, meit, esi ar mīrn, vai vysas tovas teiksmes ir pīpildētas?"

"Nā!" atbild kēniņa meita, "es gribu, lai tu man sašyutu svuorkus nu vīnom zalta saulem."

Kēniņš otkon līk pagatavuot sovai meitai svuorkus, kas speidātu kai saules. Svuorki teik pagatavuoti un kēniņš steidzas pi meitas.

"Voi tagad esi ar mīru byut par munu sīvu?" jautoj kēniņš. "Voi vysas tovas vēlēšonas ir pīpildītas?"

"Na!" atbild kēniņa meita, "es vēļ gribātu, lai tu man lyktu taisīt zalta kozu."

Kēneņš ar mīru ir izpildīt ar' šū meitas vēlēšonūs. Viņš līk sovim zalta lītu struodoīkim un muokslinīkim iztaisīt zalta kozu. Par tū laiku kēneņa meita aizīt pi struodnīkim un palyudz

kozai iztaisīt tukšu vydu un ari iztaisīt duraviņas, kas byutu aizslādzamas. Struodnīki izpylda kēniņa meitas gribu un iztaisa kozu, kai beja viņim teikts. Kad zalta koza ir gotova un atnasta pilī, tad kēniņa meita salosa vysas sovas duorguos suknas, īlein vydā un aizslādz kozu nu īkšas. Tagad, kai par breinumu, nikur navar kēniņa meitas atrast. Izmeklej vysu pili, pilsātu, bet meitas nava nikur, viņa itkai caur zemi izkrita. Sasadusmoj kēniņš un līk aizvest zalta kozu uz sabru kēnesti, kur asūt ļūti staigns pūrs,

un īsvīst viņu pūra dybynā. Sulaiņi izpylda kēniņa pavēli, aizvad zalta kozu uz mynātū pūnu un īsvīž viņā.

Paīt kaids laiks, atīt rudens un pēc tam pyrmuo zīma. Labi tik pasaļ, tai ka jau var braukt pa azarim un pūrim.

Goduos kaldu reizi par mynātū pūru braukt kēniņa dālam ar sovu golmu. Brauc, brauc - pirmais nūstuoj un vairs nagrib braukt; kēniņš līk ūtram braukt. Ūtrs pabrauc drusciņ, otkon nūstuoj, trešs ari tū pat dora. Tod kēniņš brauc pats. Pībraucis pi tuos vītas, kur viņa ļaudis beja apsastuojuši, viņš mēneša spūdrumā redz, ka nazkas speid - speid tik skaisti, ka laistītīs laistuos. Pibraucis tyvuok, viņš redz, ka tys ir zalta rogs, un līk viņu izcierst nu lads. Sulaiņi īsuoc cierst ladu un vilkt rogu, bet tys na tai vigli dūdās. Tad viņi nūprota, ka dziļuok ir kaut kas leluoks. Beiguos pēc īlga dorba viņi izvylka zalta kozu.

Atvedis kozu uz pili, kēniņš līk viņu apteirēt un īlikt viņa guļamā ustobā. Atguoja nakts un kēneņa dāls īt gulātu. Viņš beja pīradis nakti yudeņa vītā atsadzeršonal likt pi gultas pīna gluozi. Nakti, kod kēniņa dāls beja aizmidzis, kēniņa meita atdora zalta kozaa duraviņas un, byudama olkona, izdzer pīnu. Pasamūst kēneņa dāls dzartu, bet skotuos: gluoze tukša. Pīceļ sulaini un izvaicoj, kas par taidu jūku. Sulainis apgalvoj, ka gluoze bejuse pīlīta pylna. Breinuojās gon sulalnis, gon kēniņa dāls.

Ūtrā naktī ari tys pats. Uz trešū nakti kēniņa dāls nūsprīž vairs nagulēt, bet nūlicis pi sevis zūbynu, apsamest guļūt.

Atīt nakts, kēniņa dāls nūsagulstas, un sulainis kai vysod pastota blakus gultai gluozi pīna. Atīt jau pusnakts, bet kēneņa dāls vēl naguļ. Viņš skotuos - zalta kozas suonūs atsadoras duraviņas un nu viņas uz gluozi pazastīp skaista meitas rūciņa. Moz dūmuodams, viņš tver aiz šuos rūkas un izraun nu zalta kozas daiļu sīvīti, gārbtu zvaigžņu apgārbā. Šei meitiņa viņam tai cīši pateik, ka viņš nūdūmoj viņu apprecēt.

Reitā viņš izprosa nu kēneņa meitas, kai tai tykuse zalta kozā. Izzynuojis patīsību, viņš navar atsateiktīs un atsažāluot tik tikumīgas un skaistas jaunovas. Tyka sataisītas boguotas kuozas, kēniņa meita apgērbja sovus zvaigžņu svuorkus, kaidus vēl šimā valstī nikas nabeja redzējis. Visi kēniņa gūda vīsi breinuojuos par skaistū un labsirdīgū kēniņa meitu. Ilgi vēl šis jaunais puors dzeivuoja ielā laimē, saderībā un prīcā.