17. A. 510 B. Simsons no Visockas Ozolmuižas pag.

Seņ-senejūs laikūs dzeivuoja divi pusmyuža cylvāki, kurim beja vīna meita. Kad paguoja vairuoki godi, sīva nūmyra un palyka tik veirs ar sovu meitu. Padzeivuojis kaidu laiku, veiram apnyka dzeivuot bez sīvas. Jis apsaprecēja vēļ reiz un pajēmja sīvu, kurai ari beja meita. Pēc apsaprecēšonas buorinites dzeive palyka syura un gryuta. Pamuote buorenīti dzyna pi vysgryutuoka dorba, cēļa agri reitā um baruoja ūti slykti. Sovu meitu pamuote jūti mīļuoja, labi baruoja, dorba nikaida jai nadevja nu viņa gulēja, cik tik gribēja.

Vīnu reizi buorenīte guoja uz oku pēc yudeņa. Te viņa pīsmēļa vīnu spaini un ūtrā īraudzēia sudraba zivtiņu. Kad buorenīte tū gribēja pajemt. tad zivtiņa suoka lyugt, lai palaižūt šū. Un kū buorenīte grib, zivtiņa vysu jai dūšūt. Tūreiz buorenīte teicja: "Man nikuo navajag, es tik gribu, lai muņa dzeive byutu vīgluoka."

Zivtiņa sacīja: "Labi, vyss nūtiks tai, kai tu gribi! Reitā, kad īsi uz baznīcu, pīej pi ūzūla, kurs aug teiruma golā, un pīguojuse, pīsit ar rūku!"

Nuokūšā dīnā buorenīte, kad guoja uz baznīcu, pīguoja pi ūzula, pasyta un atsataisīja golds, uz kura beja vysgorduokī ēdīni, un skapis ar vysskaistuokom drēbēm. Buorenīte paēdja, apsagērbja un tikū gribēja īt, kai vēras: pībrauca puors zyrgu, sajyugti zalta rotūs. Buorenīte sāduos rotūs un aizbraucja uz baznīcu. Tur jū īraudzēja kēniņa dāls un jam buorenīte ļūti patyka. Bet jis navarēja ar jū ni vīna vuorda parunuot, kas jej taida ira. Tai puorguoja nazcik laika. Buorenīte, kad guoja Dīvu lyugt, vysod pīguoja pi ūzūla, apsagērbja un baznīcā nivīns navarēja juos pazeit, kas taida jei ima. Kad vajadzēja jau īt uz sātu, jei taipat puorsagētrbja otkon sovuos lupotuos un dzeivuoja pi sovas pamuotes. Kēniņa dāls, dūmuodams, kai varātu ar buorenīti parunuot, sagudruoja pajemt voska un pīlīt tyjā vītā, kurā baznīcā stuov buorenīte, lai kad jei stuovēs, jai pīlips kūrpes un jis varēs nu juos pavaicuot, kas jei ir. Kai sagudruoja, tal izdarēja. Bet kēneņa dāla dūmas naizzapildīja. Kad buorenītei pīlypa kūrpes, viņa nūst naplēsja, bet atstuoja vīnu kūrpi un guoja prūjom. Kēneņa dāls pajēmja kūrpi un braucja meklēt, kam tei kūrpe byus pa kuojai. Aizguoja jis pi rogonas prasīt padūmu. Rogona jam teicja: "Labi tu izdūmuoji, tai vara dareit, bet tikai brauc vīns pats meklēt, kam šei kūrpe pīdar."

Kēneņa dāls sajyudzja zyrgu skaistā karētē, pajēmja kūrpi un aizbraucia. Tai jis braukuoja garu laiku, koleidz ībraucja ari buorenītes pogolmā. Pamuote, tū pamanējtse, izpucēja sovu meitu un paruodīja kēneņa dālam. Bet, kad kēneņa dāls suoka mērīt kūrpi. buorenīte pasasmēja un aizbāga nu sāta uorā. Kēniņa dāls ari suoka smītīs, jo kūrpe beja treis reizes mozuoka par pamuotes meitas kuoju. Pamuote nu dusmem aizskrēja buorenītei pakaļ, lai jū nūsistu, bet kēniņa dāls uotruok sakēŗa buoreīti un kad pamērēja kūnpi, tad tyulen pazyna, ka te ir tei paša, kuru jis vysu laiku meklēja. Jis nūsaprīcuoja un, pajēmis jū, alzvedja uz sovu piļi. Pēc kaidom dīnom sataisīja jūti boguotas kuozas. Vysi prīcuojās un vēlēja daudz laimes jaunam puoram, bet pamuotes meita pa šai dīnai sēd muojuos un nivīns juos nagryb jemt sev par sīvu.