18. A. 510 B. V. Zacharska no J. Yšteles Rozentovas pag.

Kaidam tāvam beja meita un jei beja ļūti skaista, kaidys tagan nav šimā pasaulī. Tāws juos beja boguots cylvā:ks un nazynuoja, kur likt sovu montu, bert pats jau beja vacs vec's. Kaidu reizi pi ituo tāva atbraucja kēniņa dāls un gribēja pajemt juo meitu sev par sīvu, bet vec's nagribēja atdūt juos um pasacīja kēniņa dālam, ka jis pats precēsīs ar sovu mitu. Meitai cīši nasagribēja, ka jei byus sovam tāvam par sīvu un jei cīši mīļuoja tū kēniņa dālu, bet tāvs nalaidja.

Kaidu reizi jei runoj sovam tāvam tal. "Mīļais tēt, kad tu gribi, kab es byutu tev par sīvu, tu iztaisi man kaplīcu!"

Vec's pīkrita un dreiži istaisēja sovai meital kaplīcu un pīnesja tī vysaidu ēdīnu un dzērīņu kuozu dīnai. Meita īguoja kaplīcā un pazuda. Vec's vairuok juos naredzēja. Kū darīt večam? Jis sasaucja daudz vīsu, kas apēdja un izdzēŗa vysu, kas beja pīgatavuots: kuozom.

Kaidu reizi atbraucja kēniņa dāls pi veča un suoka valcuot, kur juo meita. Vec's jam izstuostīja, ka jis satalsīja jai kaplīcu un, kad jei īguoja ty mā kaplīcā, tad pazuda. Kēneņa dāls, runoj večam: "Puordūd tu man tū kaplīču!"

Vec's ari puordevja kēniņa dālam tū kaplīcu par lelu naudu. Kēniņa dāls atvedja kaplīcu uz sovu sātu un pastatīja savā kambarī. Pyrmā naktī kēniņa dāls pajēmja un puormeja sovu zūbynu un ūtrā naktī revolveri un gasacīja sovim kolpim: "Kas bez manis īīs munā kambarī, tam byus golva nu plau.

Tai nivīns kdlps naguoia kēniņa dala kan barī. Trešā naktī nu kaplīcas izīt smuka meita un gribēja puormeit juo zūbynu. Kēniņa dāls satvēra jū aiz rūkas un vairuok naizlaidja, koleidz apsaprecēja ar jū un sataisīja lelas kuozas. Daudz pazeistamū beja kuozuos, kas vysu izstuostīja, bet mes ari nu jūs i dzierdējam un tagan stuostam jyusim."