19. A. 510 B. V. Podis Latgalē.

Dzeivuoja tāvs un muote un jīm beja vīna meitiņa. Kad muote nūmyra, tāvs gribēja sovu meitu jemt sev par sīvu, bet meitiņa izguoja gonuos un rauduoja. Daguoja vaca vecīte un vaicuoja: "Kuo tu, meitiņ, raudi?"

Meitiņa sacīja: "Kai maņ narauduot? Muns tāvs grib mani jemt par sīvu."

Vecīte pamuocēja meitiņu prasīt tāvam saules drēbu; jo viņš dabuošūt, tod varēšūt īt pi viņa. Meitiņa nyu prasēja sovam tāvam saules drēbju, un tāvs ari dabuoja taidas drēbes.

Meitiņa izguoja gonūs un otkon rauduoja. Atguoja tei paša vecīte un muocīja: "Prosi, meitiņ, mēneša drēbi."

Meita prasēja nu tāva mēneša drēbi un tāvs dabuoja ari mēneša drēbes. Meitiņa aizguoja gonūs un otkon rauduoja. Daguoja vecīte, sacēja: "Kuo tu otkon raudi?"

Meitiņa atbildēja: "Tāvs jau dabuoja mēneša drēbes." Vecīte sacēja: "Prosi maina valna gūda drēbju."

Tāvs dabuoja ari malna valna gūda drēbes un meitiņa izguoja gonūs rauduodama. Tad atgāja vecīte un sacēja: "Prosi taidas ustabiņas, kas ni guni dagtu ni jyudenī sleiktu, un paša skrītu, kur ta sadūmuotu."

Tod meita prasēja taidas ustobiņas un tāvs ari dabuoja. Meitiņa nyu īguoja ustobiņā, aizzataisēja un īdūmuoja skrīt uz kēneņa pili. Ustobina tyuleņ aisskrēja un nūstuoja pjet kēneņa pili. Kēneņš gribēja zynuot, kas tur ir ustobiņā, bet meitiņa nikod naguoja nu ustobiņas uorā. Reiz kēniņš nūsorguoja meitiņu, kai tik jei darēja durvis vaļā, īguoja pats tur īkšā, un pīrunuoja meitini īīt kēneņa pilī. Tod meitiņa īgoja kēneņa pilī, ja kēneņš apprecēja jū sev par sīvu un jī dzeivuoja ļūti laimīgi.