21. A. 510 B. A. Bīlenšteina kr. no Blīdenes, LP, VI, 846 (21 piez.).

Vienai bagātai saimniecei bijusi dikti skaista meita. Un vienu dienu viņa apvilkusi savai meitai sudraba, zelta un dimanta kleites un pār šīm kleitēm atkal cūkas ādas kažociņu. Arī cūkas kājas kažociņam bijušas klāt. Tā apģērbta, meita izskatījusies gluži kā cūka.

Tad māte iesēdinājusi meitu donu [doņu?] laiviņā, un vējš nu aizpūtis meitu uz vienu pilsētu, kur patlaban ķēniņam bijušas dzīŗas. Viņa iegājusi par cūku dzīŗu namā, bet pavārs tai spēris ar kāju un dzinis laukā. Bet tad viņa novilkusi cūkas ādas kažociņu un iegājusi pie ķēniņa sudrabā, zeltā un dimantā. Ķēniņš, redzēdams tik skaistu meitu, apņēmies to precēt un vaicājis, no kurienes tāda esot.

"No tās zemes, kur cilvēkus ar kājām spārda," šī atteikusi. Kad meita atkal tāpat aizgājusi uz otrām dzītām, tad pavārs ar nēzdogu iesitis cūkai pa acim, un nu šī dzīrās atbildējusi: "Esmu no tās zemes, kur cilvēkiem ar nēzdogiem pa acim sit."

Trešajās dzīŗās ķēniņš skaistai meitai iedevis zelta gredzenu. Un kad nu tai rītā pēc dzīŗām pavārs nesis ķēniņam kafiju iekšā, cūciņa [pavāram neredzot] iemetusi kafijā ķēniņa gŗedzenu. Ķēniņš dzerdams pamanījis gredzenu un vaicājis pavāram: "Kas to gredzenu tur iemetis?"

Pavārs atteicis: "Cits neviens kukņā nav bijis - tikai tā cūciņa, tā būs iemetusi."

Nu ķēniņš atjēdzies, norāvis šai cūkas kažoku, sadedzinājis un tad apņēmis par sievu.