22. A. 510 B. Pabērzis Vīnšeņķniekos. LP, IV, 42, 6.

Vienam ķēniņam bijusi brīnum daiļa ķēniņiene, bet viņa paša meita bijusi vēl daiļāka. Drīzi vien ķēniņiene nomirusi un nu ķēniņš bijis iedomājies savu paša meitu precēt. Šī nabadzīte, gājusi pie mātes kapa raudāt un sūdzēties. Māte iznākusi no kapa, pamācīdama: "Prasi tēvam sudraba kleiti un saki, ka citādi pie viņa neiesi! Bet ja viņš tev sudraba kleiti taču apgādā, tad neej vis pie viņa - nāc atkal pie mana kapa žēloties."

Labi. Tēvs tomēr apgādāja sudraba kleiti. Gājusi atkal pie kapa. Nu māte pamācījusi, lai prasa zelta kleiti. Nelīdzējis tomēr, tēvs ir to apgādājis. Nu pamācījusi, lai prasa cūkas ādas kažociņu. Tēvs ir to apgādājis. Beidzot sacījusi lai prasa dūņiņu [doņu] laivu. Tēvs ir to apgādājis. Bet nu meita iesēdusies dūniņu laiviņā un aizbraukusi pār jūŗu uz svešu ķēniņa pili. Apvilkusi cūkas ādas kažociņu, ieiedama pilī. Ķēniņš salīcis viņu kukņā par palīgu. Bet ik ķēniņš kukņā gājis, ik iesitis viņai ar savu tupeli pa ieri. Reiz ķēniņš taisījis dzīŗas, jo gribējis sievu izmeklēt. apvilkusi sudraba kleiti un slepus arī iegājusi dzīŗās. Ķēniņam brīnum princese patikusi; tādēļ prasījis, no kurienes tāda.

"No tupeles situma pils!" šī atbildējusi.

[Divreiz princese izbēgusi no ķēniņa dēla, bet trešo reiz viņš to noķēris. Nu svinējusi priecīgas kāzas.]