23. A. 510 B. 313. R. Tabine no skolnieces A. Ukinas. Naaizmierstule "Tautas posokas" 5.

Dzeivuoja dads ar buobu un jīm beja vīna vīnīguo meitiņa. Tei beja tik daiļa, tik gleita un lūkona dzaltuonīte, ka jo kas reizi jū redzēja, tvs sluoptiņ sluopa pēc juos.

Tāvs un muote jū jūti mīļuoja, bet par meitiņas nalaimi, muote nūmyra paagri un meitiņa vēl nabeja ni saauguse, ni pruotiņa sajēmuse.

Pēc muotes nuoves, tāvs vē vairuok nūmīļuoja meitiņu un, beidamīs, ka jei napalyktu kaidam jaunekļam par leigaviņu, gribēja pats jū precēt. Meitiya rauduoja un pretuojās, bet tāvs naatsalaidja.

Vīnā naktī, kad tāvs beja stypri aizmidzis, meitiņa cēļās un skrēja pi muotes kopa rauduotu.

"Māmiņ mīļū, māmiņ duorgū," rauduodama runuoja meitiņa, "dūd maņ lobu padūmiņu!"

Un muote atsaucja: "Vai te leits lej, vai muna meitiņa raud?" "Es, māmiņ, es," atteicja meitiņa.

"Kuo tad tu raudi?" vaicuoja muote.

"Kai maņ narauduot, ka tāvs grib mami jemt par sīvu?" atteicja meitiņa un lyudzja muotei padūma, rauduodama: "Māmiņ meiļū, dūd maņ gudru padūmiņu, pasoki, kai gluobtīs nu tāva!"

Un muote atbiļdēja: "Ej, meitiņ, un pasoki tāvam tai: "Jo tu nūpierksi maņ taidu suknīti [vadmalu] kai zvaigznes zylajā debesī, tad īšu pi tevis, byušu tev par sīvu."

Meitiņa pateicja muotei un skrēja uz muojom. Reitā, kad tāvs cēļās un otkon spīdja palikt jam par sīvu, jei teicja: "Nūpierc maņ, tētīt, taidu suknīti kai zvaigznes zylajā debesī, tad byušu tev par sīvu."

Tāvs salasīja daudzi naudas, nūbraucja uz aizjyuras pilsātu, nūpierka tur meitai zvaigžņu suknīti un, atbraucis uz muojom, soka: "Še, meit, suknīte, īsim lauluotūs!"

Meita pajēmja suknīti un, cikom tāvs baruoja zyrgus, jei uotri nūskrēja pi muotes kopa un otkon suoka rauduot un muote otkon atsaucja: "Vai te leits lej, vai muna meitiņa raud?"

"Es, māmiņ, es," atteicja meitiņa.

"Vai tāvs nūpierka tev zvaigžņu suknīti?" vaicuoja muote. "Nūpierka, māmiņ, un grib, ka es ītu lauluotūs," atteicja meita. "Tad ej un pasoki tāvam, lai nupierk tev taidu suknīti kai mēnesnīca."

Meitiga dreiži tryukuos um atskrēja uz muojom. Tāvs jau gaidīja. Nyu viņa teicja: "Jo gribi, tētīt, !ka es būtu tev par leigaviņu, tad nūpierc maņ taidu suknīti kai mēnesnīca!"

"Šekur, meit, ir sukne. Brauksim lauluotūs!"

Meita otkon izlasīja šaļtiņu un, nuskrējuse pi muotes kopa, suoka rauduot. Un muote otkon vaicuoja: "Vai te leits lej, vai muna meitiņa raud?"

"Es, māmiņ," atteicja meita.

"Nu, vai tāvs nūpierka tev mēnesnīcas sukni?" vaicuoja muote.

"Nūpierka, māmiņ, un līk īt lauluotīs," atsoka meitiņa. "Lauluotīs naej!" soka muote, "bet lyudz, lai tāvs nūpierk tev taidu sukni kai saule."

Meitenīte uotri skrīņ uz sātu un soka: "Jo gribi, tētīt, ka es brauktu lauluotūs, tad nūpierc maņ taidu suknīti kai saule!"

Tāvam nabeja kū darīt, braucja uz tuolēju molu, kas ir aiz trejdeviņom jyurom un trejdeviņim kolnim, atroda tur breinumu būdi un nūpierka meitai sukni, spūžu kai saule. Atbraucis uz muojom, īguoja pi meitas un soka: "Nu meit, nūpierku tev taidu sukni, kaids nav nivīnam viers zemes. Nyu brauksim lauluotīs!"

Bet cikom tāvs zyrgu baruoja, meitiņa otkon nūskrēja uz kopsātu, pi muotes kopa un suoka gauži rauduot. Un muote otkon vaicuoja: "Vai tur leits lej, vai muna meitiņa raud?"

"Es, māmiņ, es!" atteicja meitiņa.

"Nu, vai tāvs nūpierka tev taidu suknīti kai saule?" vaicuoja muote.

"Nūpierka, māmiņ, un līk lauluotīs," atteicja meitiņa.

"Labi. Tad ej un soki tāvam, lai nupierk tev zalta rotus, kas paši skrītu," muocīja muote.

Meitine pateicja muotei un uotri skrēja uz muojom. Tāvs pašulaik jyudzja zyrgu.

"Tētīt," runuoja meitiņa. "Najyudz zyrga, bet nūpierc taidus rotus, kas paši skrītu, un ka tī roti byutu nu teira zaita. Jo taidus nūpierksi, tad byušu par tovu sīvu."

Tāvs sādās zyrgam mugurā un uotri laidjās tuolumā. Cik ilgi jis braukuoja, tuo nivīns nazyna, bet pašskrejūšus zalta rotus gon nūpierka. Uz reita, saulei lacūt, jis ceļ sovu skaistuli meitu un soka: "Celīs, meitiņ, celīs, brauksim lauluotūs. Zalta roti jau pogolmā."

Meita ceļas un soka: "Labi, tētīt, tikai vēļ es nūskrīšu pi māmiņas kopa."

Tāvs atļuova jai skrīt un, kad jei nūskrēja, otkon suoka rauduot un runuot: "Celīs, māmiņ, izgluob mani, dūd maņ lobu padūmiņu!" .

Un muote soka: "Vai tāvs nūpierka tev pašskrejūšus zalta rotus?"

"Nupierka, māmiņ un līk braukt lauluatīs."

Bet muote soka: "Na, meitiņ, nabrauc vys, cytaidi byusi nalaimīga. Še tev pēdējuo muna duovona. Te ir suseklītis un lakatiņš . Nūgloboj tūs azutē, pajem vysas trijes suknītes, sēstīs zalta rotūs un brauc. Roti nūvess tevi uz laimes pili. Un, jo tāvs dzeisīs pakaļ, tad tu pyrmuak nūsvīd suseklīti, skrīdama tuoluok, nūsvīd jam prīškā lakatiņu. Tai tu tiksi vaļā nu tāva ragaņa. Jo dzeivē gadēsīs tev kaidas gryutības, īguodoj mani, meitiņ, un vyss byus labi."

Meitiņa pateicja muotei un uotri skrēja uz muojom. Te jei pakēŗa sovas suknītes, sāduos zalta rotūs, pametja ar rūku un roti aizskrēja, ka nūzibēja vīn. Cikom tāvs gyvuos, meita jau beja tuoli. Nyu jis suoka lītuot sovu ragaņa spāku. Sāduos pīstā, uzklīdzja: "Pīsta, dzenīs!" un aizlēcja, ka zeme vīn nūdimdēja.

Meita uotri skrēja, bet tāvs ari na lāni lēcja. Skatuos meiia atpakaļ, tāvs jau tyvu. Jei uotri izruova nu ozūtes lakatiņu un nūsvīdja zemē- Tāva prīškā izaplētja taids azars, ka ni puorīt, ni puormaut, tik lels un dziļš beja.

Beit tāvs svīdja pīstu azarmalī un pats laidjās maut. Ragaņs dziļuma nasabeist. Cikom jis puoŗmuovja azaru, meita jau beja gobolā.

Nyu jei otkon svīdja tāva prīškā suseklīti. Nu tuo izauga taids bīzs un lels mežs, ka ni tam gola ni molas navarēja redzēt. Tāvs guoja, guoja pa tū mežu - īguoja taidā bīzūknī, ka vairs navarēja izleist.

Un meita mīrīgi braucja tuoļuok. Jei braucja tik ilgi, cikom paši roti nanūstuoja. Roti ībraucja kēniņa piļs pogolmā un nūstuoja. Roti nūsaslēpja kryumūs, bet meitiņa īguoja pilī. Te jei satyka kēneņini un lyudzja dorba. Kēneņine pajēmja jū par trauku mozguotuoju. Nyu meitiņai vajadzēja mozguot vysus nateirus traukus, bet svātdīņ lasīt moguonas nu palnim. Tys dorbs gon beja jūti gryuts un meitiņa ar baili tuo gaidīja. Taišņi svātdīņ kēneņine aizbraucja uz baznīcu, bet skaistuli, trauku mozguotuoju, lyka pi moguonu lasīšonas. Meitiņa zynuoja, ka tuo dorba napadarīs. Atsasāda pi lūga un gauži rauduoja, runuodama: "Māmiņ mīļū, towai meitiņai ir gryuts dorbs un baznīcā tikt navar. Paleidzi maņ, māmiņ!"

Tikkū jei tū pasacīja, pi lūga pīskrēja mozs putniņš un soka: "Kuo tu meitiņ raudi?"

"Ai, mīļū putniņ," - runuoja meltiņa, kēniņine lyka maņ lasīt moguonas nu palnim, bet es navaru tuo dorba padarīt." "Naraudi!" teicja putniņš, "es tev paleidzēšu."

Un putniņš skaisti uzdzīduoja. Uz juo dzīsmiņas bolsa saskrēja daudz mozu putniņu. Putniņi krita un par desmit minūtem izlasīja vysas moguonas. Nyu meitiņa, breiva nu dorba, apgērbja zvaigžņu sukni, sādās sovūs zalta rotūs un aizbraucja uz baznīcu. Ceļā viņa danuocja un puornuocja kēneņīni un, atpakaļ braucūt, pyrmuo tyka muojuos.

Ūtrā svātdīnē kēneņine īdevja meitiņai divi mārciņas moguonu, saiauktu ar palnim, un lyka tuos puorlasīt, bet paša otkon aizbraucja uz baznīcu. Meitiņa zynuoja, ka tuo dorba napadarīs un, atsasāduse pi lūga, suoka gauži rauduot. Un otkon atskrēja putniņš un vaicoj: "Kuo tu, meitiņ, raudi?"

"Ai, mīļū putniņ!" runuoja buorine, "kēneņine lyka maņ lasīt moguonas nu palnim un īdevja div reizes vairuok, kai paguojušu svātdīn."

"Naraudi!" teicja putniņš, "es tev paleidzēšu."

Un putniņš uzdzīduoja, kai pyrmuok. Uz juo dzīsmiņas bolsa saskrēja daudz mozu putniņu. Tī krita un par 20 minūtēm izlasīja vysas moguonas. Meitiņa, breiva nu dorba, apsagērbja, sāduos sovūs zalta ratūs un otkon aizbraucja uz baznīcu. Kēneņine beja vēj ceļā, bet buorine jau guoja baznīcā. Pēc lyugšonom meitiņa pyrmuo tyka muojuos, bet kēniņene vēļ i pusceļā nabeja.

Trešā svātdīnē kēneņine īdeva meitiņai treis mārciņas moguoam un lyka labi izlasīt, bet paša otkon nūbraucja uz baznīcu. Meitiņa rauduoja vēļ gaužuok. Un otkon atskrēja skaists putniņš un pavaicuoja: "Kuo tu, meitiņ, raudi?"

Meitiņa teicja: "Kai tad maņ narauduot? Kēniņene īdevja maņ dorbu un es zynu, ka tuo nikod navarēšu pastruoduot." "Naraudi!" teicja putniņš, "es tev paleidzēšu."

Un putniņš uzdzīduoja vēļ skaiškuok. Uz dzīsmiņas bolsa saskrēja daudz smolku putniņu. Tī krita un dreiži izlasīja vysas moguonas. Meitiņa apgērbja vysskaistuokū sukni, sāduos zalta rotūs un uotri kai zibsnis aizskrēja uz baznīcu. Kēniņene vēļ nabeja izkuopuse nu rotim, bet meitiņa jau beja baznicā.

Kēneņines dāls, kurs jau trešū svātdīnu skatījuos uz nazynuomuos jaunovas, nyu pīguoja kluot, pajēmja jū aiz rūkas un vedja pī oltora lauluotīs. Pēc laulobu jī obi aizbraucja uz skaistu pili, sataisīja baguotas kuozas. Putniņi beja jīm par dzīduotuojim, sisiņi par spālātuojim. Un nasaskotūt uz mozim dzīduotuojim un seikim spēlmanīšim, muzyka tai skanēja, ka itū varēja dzierdēt vystuoļuokajuos kēnests nūmalēs. Ļauds pulkim guoja uz pili. Tur jī ēdja, dzēŗa, tur dzīduoja un dejuoja. Un es ari tur beju, kūpā ar cytim, doncuoju, ēžu, dzēru. Par Lyupom maņ mads ar veinu tecēja, bet mutē gon natyka.