24. A. 510 B. Teicēja A. Reča, Siljāņu Majautos. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns kungs ar sovu sīvu; jīm beja vīna cīši šmuka meita. Kungs ar sovu sīvu cīši mīļuoja sovu meitu. Tai guoja godi, meita auga un taisījuos vēj šmukuoka. Jau suoka pi jū meitas braukt svuoti. Kungs nikam nagribēja atdūt sovas meitas. Dūmuoja, dūmuoja kungs un sadūmuoja: "Atstuošu es sovu sīvu un precēšūs ar sovu meitu!"

Jau kungs devja zvnuot, kad byus jam ar meitu kuozas. Muote runoj sovai meitai tai: "Pasok, meitiņ, sovam tāvam, lai jis tev daboj sudobra un zalta kleitas, tūlaik tu byusi par juo sīvu."

"Labi!" pasacīja meita sovai muotei un suoka gaidīt, kad atīs juos tāvs. Atīt kungs un meita runoj jam, kū pasacīja jai juos muote. Kungs izklausīja meitas vuordus, pazasmēja un runoj: "Na, meit, es ituo izpildīt navaru, par tū, ka tu paša ituo navarēji izdūmuot, bet tevi pīmuocīja muote."

Nu dusmem kungs pajēmja sovu sīvu, meitas muoti, un pasādynuoja jū cītumā un pastatīja styngrus sorguotuojus, kab pi juo sīvas nikuo napīlaistu. Tai kunga sīva sēd cītumā, bet kungs jau dreiži taisīs kuozas ar sovu meitu.

Vīnu reizi kunga meita nūguoja pastaiguot. It jei pi upes un cīši raud, jai cīši nazagrybējuos byut vacam tāvam par sīvu. Īraudzīja vīna vardive, ka meita raud, un suoka vardive meitai vaicuot: "Kuo tu raudi?"

Meita izstuostīja vardivei, ka juos tāvs, vacais kungs, sovu sīvu, juos eistynū muoti, pasādynuoja cītumā, bet pats grib precētīs ar juos, bet sorgi nikai nalalž juos pi muotis parunuot. Vardive izklausīja meitas vuordus un runoj: "Tu ej ar mani un paruodi, kurā cītumā sēd tova muote, es tī tikšu un ar jū parunuošu!"

"Labi!" pasacīja kunga meita un nūvedja vardivi uz tū cītumu, kurā sēdēja juos muote. Taišņi tai šaitī muotei atnezja uz cītumu ēst, un tymā laikā nikam naradzūt, vardive īlēcja cītumā, kur sēdēja kunga sīva. Kad jau cītumu aizslēdzja, vardive suoka runuot kunga sīvai tai: "Tova meita īt par sīvu pi sova tāva un atsyutīja mani ar tevi parunuot."

"Labi!" pasacīja meitas muote, "kad tu izskrīsi nu cītuma, pasoki munai meital tai : jo juos tāvs grib pajemt jū sev par sīvu, lai jis jai daboj lobu un šmuku kumeliņu un zalta rotus, kab jei varātu ar jū vīna paša braukt. Jo jis izpildīs itū, tūlaik jei byus par juo sīvu!"

"Labi!" pasacīja vardive un kad vēj sorgi nesja ēst kunga sīvai vardive izlēcja uorā un pi upes gaida, kad atīs kunga meita. Atīt kunga meita un vaicoj vardivei, kū pasacīja juos muote. Vardive vysu izstuostīja meitai, un pasacīja vēļ meitai: "Jo tev kuo vajadzēs ar muoti parunuot, tu atej uz ituos vītas un pasauc manis. Es tyuleņ byušu pi tevis un paleidzēšu tev."

Meita palyka prīcīga un nūguoja uz sovu sātu. Atīt meita uz sātu un suoka runuot sovam tāvam tai: "Tāvs, jo tu gribi ar mani precētīs, tad daboj man šmuku kumeliņu un zalta rotus, kab es paša varātu ar jīm braukt!"

Kungs izpildīja meitas lyugumu un dabuoja jai šmuku kumeliņu un zalta rotus un tymā dīnā pazeimuoja jau kuozas. Tad meita vēj runoj savam tāvam tai: "Es īšu uz upi pazamozguotu un tūlaik brauksim laulotūs!"

"Labi!" atbildēja tāvs.

Meita atīt pi upes un sauc vardives. Vardive izdzierda meitas bolsu un tyuleņ pīskrēja pi juos kluot. Meita izstuostīja vardivei, ka juos tāvs izpildīja juos lyugumu un dabuoja šmuku kumeliņu ar zalta rotim un tagad šei nazynūt, kū darīt. Vardive pasacīja meitai pagaidīt juos pi upes, bet paša nūlēcja uz cītumu pi muotes. Vardive īskrēja cītumā, sorgi juos naredzēja, un izstuostīja kunga sīvai, ka juos veirs jau dabuoja meital kumeļu ar zalta rotim un šūdīņ jau byus kuozas. Meita juos gaidūt kū jyus vēļ varūt pasacīt. Kunga sīva runoj vardivei: "Tu pasaki munai meitai, kab jei pasacītu sovam tāvam, ka jei nabrauks lauluotūs leidz tam laikam, cikom izlaiss nu cītuma muoti."

Labi!" atbildēja vardive un, nikam naradzūt, izleida nu cītumā uorā un nūskrēja pi upes molas, kur gaidīja juos kunga meita. Vardive izstuostīia meitai, kū runuoja juos muote. Pabeidzja vardive sovu runu un palyka pi upes molas gaidūt, kas byus tuouok. Meita atīt uz sovu sātu un runoj sovam tāvam: "Es nabraukšu lauluotūs leidz tam laikam, koleidz tu naizlaissi munu muoti nu cītuma!"

Tāvs paklausīja sovas meitas un lyka izlaist nu cītuma sovu sīvu. Atīt nu cītuma muote un runoj sovai meitai: "Tu, meitiņ, sēstīs zalta rotūs un pajem ar sevi vardivi. Jei tev ruodīs ceļu, bet kumeliņš jvusus nūvess tal uotri, ka nikas jyusus napanuoks. Es apvilkšu tovas laulībos drēbes un braukšu ar tāvu lauluotūs!"

Meita beja ar mīru. Izjyudzja kumeliņu zalta rotūs, meita izguoja pi upes molas, pasaucja vardivi, kura tyuleņ pi tuos atlēcja. Meita pajēmja ar sevi vardivi, sāduos zalta rotūs un kumeliņš juos nūvedja.

Jau kungs un vīsi īt uz zyrgim, kab braukt uz baznīcu un veras: izīt laulību drēbēs na meita, bet juos muote. Vysi vīsi nūzabreinuoja, bet pats kungs cīši sazadusmuoja un lyka tyuleņ nūsist sīvu un pats aizskrēja, kab dadzeit. Bet kumeliņš tai uotri skrēja, ka panuokt juos nikas navarēja. Vardive ruodīja ceļu, bet kumeliņš juos pīvedja pi vīnas šmukas piļs, un tī dzeivuoja vīns šmuks un baguots princ's. Meita ar itū princi satatisīja lelas kuozas un palyka tai dzeivuot, bet vardive palyka pi meitas dzeivuot kai lobs draugs leidz pašam vacumam.