25. A. 510 B. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, II, 27 25. 1.

Vienreiz bija vienam ķēniņam dēls ar meitu. Pēdējā bija ļoti skaista un mīlīga, kā saules pastarīte. Tādēļ brālis iemīlēja māsu un gribēja precēt. Māsa bēdājās par to. Bēdājās, bēdājās, bet kad brālis tomēr vaļas nelika, tad apsolījās arī iet, ja viņš apgādāšot tai debess rotu. Brālis gādāja un apgādāja debess rotu. Bet māsa vilcinājās, lai apgādājot arī mēness rotu. Apgādāja arī mēness rotu, bet atkal šī vilcinājās: lai apgādājot saules rotu. Apgādāja vēl saules rotu, bet atkal vilcinājās: lai apgādājot ratus, kas paši velkas un kam tumsa nopakaļus iet, gaisma papriekšu staigā. Tāpat apgādāja ratus, bet atkal vilcinājās : lai apgādājot peļu ādu lieko ģīmi. Kad apgādāja lieko ģīmi, tad nu vajadzēja precēties; bet māsa pasteidzās citādi: uzlika lieko ģīmi - spalvaiņu peļu ādu ģīmi - iesēja rotas, iesēdās tumsas un gaismas ratos un aizmuka pasaulē dziedādama:

"Brālīts mani mīļu tura, Sauc man' savu līgaviņu; Labāk braukšu pasaulē, Ne brālīša līgaviņa!"

Rati ripoja knaši, knaši, tumsa apsedza nobraukto gabalu; gaisma laistījās pa braucamo vietu. Brauca, brauca, nobrauca uz svešu ķēniņa pili, neprecēta ķēniņa, stalta zēna. Ķēniņš saderēja atbraucēju par kalponi, izvaicādams, kam tik spalvains ģīmis tai esot. Atteica: "Ragana nobūra ģīmi!"

Nu strādāja mierīgi projām. Bet turienieši iesauca kalponi par Spalvainīti. Drīz pēc tam jaunais ķēniņš bija nodomājis precēties un sarīkoja milzums lielas dzīŗas. Dzīŗoja šie, arī kalponei ietikās papriecāties. Apģērba kalpone debess rotu, nolika lieko peļu ģīmi, iegāja dzīŗās, ka mirdzēja vien. Ķēniņš par varu gribēja zināt, kas šī tāda, no kurienes nākdama, bet šī pazuda kā ūdenī.

Otrā dienā šī apģērbās mēness rotā, iegāja dzīrās, viss atkal notika tāpat Trešā dienā apģērbās saules rotā, iegāja dzīŗās, atkal gribēja ķēniņam izmukt; bet šoreiz ķēniņš bija licis aptraipīt slieksni ar vasku. Kā šī nu muka, pielipa saules apģērba kurpīte pie sliekšņa, nevarēja vairs pus basām, pus autām kājām tik naigi paskriet, notvēŗa nabadziņu. Notvēŗa un apcēla, kas šī tāda skaistule iraid.

Nu ķēniņš apprecēja Spalvainīti, piedzīvoja divi dēlus, arī tiem bija mēness un saule krūtīs pēc mātes apģērba. Laimīgi dzīvoja ķēniņš ar tik skaistu sievu un tik skaistiem dēliem.

Piezīme. Brālis bij iemīlējis māsu, taisījās precēt. Gan kratījusies nost, gan kratījusies nost, kad vairāk nevarējusi, tad aizmukusi uz ezeru, ielēkuse ūdenī, dziedādama:

"Iesaniru, nirājos,

Iesalaidu ezerā;

Nij māmiņas vedekliņa,

Nij brāliņa līgaviņa!"

Ielēkuse - nenoslīkuse vis: - palikuse par putnu - niru.

(Mangaļu skolotājs V. Ozoliņš Vestienā. LP, VII, 27. 25, 2).