27. A. 510 B. A. Graudiņa, J. Lautenbacha krājumā.

Reiz bijusi kādam saimniekam cūku meita ar zvaigzni pierē. Saimniece viņai nav devusi ne ēst, ne drēbes. Tad viņa gājusi no saimniekiem projām mežā ogas lasīt. Tur viņa satika vecu vīriņu, kas viņai prasīja, kur viņa iet. Tā nu viņam izteica savu likteni, ka esot nabaga meitene, ka saimniece tai neesot ne ēdienu ne drēbes devusi, un tādēļ viņa nu nākusi mežā ogas lasīt, un tā raudzīt pelnīties.

Vecais vīriņš sacīja, ka viņš ar' esot nabadziņš, un iedeva meitenei vienu baltu nūjiņu, vienu riekstu un utādu kažociņu. Kad ar balto nūjiņu kur piesita, tad tūliņ gadījās viss, ko vēlās, un kad to riekstu atvēra, tad tur bija trejādi svārki, vieni zvaigžņu, otri mēneša un trešie saules. Tad vecais vīriņš pazuda. Kad vakars pienāca, tad meitene, apvilkusi utādu kažociņu, ielīda kādā lielā kokā gulēt. Te pienāca divi ķēniņi, kas mežā medīja. Tas viens gribēja meiteni utādu kažokā šaut, tas otrs teica: "Nešausim, bet dabūsim viņu dzīvu rokā!"

Kad meitene lūdzās, lai viņu nešauj, viņa esot cilvēks, tad tas ķēniņš, kas viņu negribēja šaut, tai prasīja, ko viņa meklējot? Tā atteica, ka dienestu meklējot. Viņš tai teica: "Nāc pie manis par nama meitu!"

Viņa pie tā gāja par nama meitu. Pēc kāda laika ķēniņš iztaisīja lielu balli. Kad jau vakarā bija pilī daudz viesu sanākuši, tad meitene izgāja ārā, novilka savu kažociņu, apvilka tos zvaigžņu svārkus, nojēma to drāniņu, ar ko bija to zvaigzni uz pieres apklājusi, piesita ar nūjiņu pie akmeņa un tūlin radās karīte ar sešiem zirgiem. Viņa nobrauca pie pils un iegāja iekšā ballē. Jaunais ķēniņš viņu laipni sajēma, ar viņu vien runāja un dancoja. Kad balle gāja uz beigām, tad meitene brauca projām, lai gan ķēniņš viņu vēl gribēja aizturēt. Līdz mežmalai aizbraukusi, tā piesita ar balto nūjiņu pie akmeņa, te pazuda tūlin zirgi un karīte. Tad viņa novilka zvaigžņu svārkus, apvilka atkal savu utādu kažociņu un iegāja namā.

Pēc kāda laika taisīja ķēniņš atkal balli. Meitene izgāja mežmalē, apvilka šoreiz mēneša svārkus, piesita ar balto nūjiņu pie akmeņa un aizbrauca atkal uz pili. Visi brīnījās par viņas skaistumu. Jaunais ķēniņš uzņēma viņu laipni, ar viņu vien runāja un dancoja. Lai arī šoreiz viņu ķēniņš raudzīja aizturēt, tad tomēr tā rītu pret balles beigām aizbrauca projām. Mežmalē tā piesita atkal ar nūjiņu pie akmeņa - zirgi un rati nozuda. Viņa pati noģērba savus mēneša svārkus, pārsēja drāniņu par zvaigzni pierē, apvilka utādu kažociņu un aizgāja namā.

Pēc kāda laika ķēniņš iztaisīja trešo balli. Kad daudz viesi bija sanākuši, tad meitene aizgāja no nama mežmalē, apģērba tur sev saules svārkus, atsedza savu zvaigzni un aizbrauca atkal uz pili ballē. Jaunais ķēniņš viņu uzjēma varen mīļi un laipni, ar viņu vien runāja un dancoja ; negribēja viņu nemaz uz beigām projām laist un noprasīja viņai, no kurienes šī esot? Tā atbildēja, ka tā esot no bļodu plīšanas valsts un, ka šī valsts esot simtu jūdžu tālu. - (Viņa pie tam domāja kukiņu, kas bija simtu soļu nost.) - Jau gaišs rīts metās, bet ķēniņš viņu vēl nemaz negribēja laist projām. Viņa teica, ja viņa netikšot projām, tad viņas tēvs viņu nemaz vairs nepalaidīšot. Beidzot viņa tomēr aizbrauca, jebšu jau it lielā dienā.

Šoreiz viņai bija šāda steigšanās, ka nedabūja savus saules svārkus ne novilkt, bet uzvilka tiem tikai savu utādu kažociņu virsū. Kad viņa nonāca namā, tad viņai vajadzēja iet ķēniņa guļamā istabā ūdeni ienest. Viņas utādu kažociņš jau bija drusku noplīsis, tā ka ķēniņš pamanīja tai apakš kažoka ko paspīdam. Lai pilnīgi pārliecinātos, viņš meitenei lika pēc ķemmes pakāpties. Līdz viņa pēc tās pakāpās, te ķēniņš redzēja viņas saules svārkus un tūlin arī viņu pazina. Nu tai bija ķēniņam viss jāizteic.

Ķēniņš tad sacīja: "Kamdēļ tu mani tik ilgi krāpi un vilcināji, kāpēc tev bija tik gŗūti jāstrādā?" Un ķēniņš viņu apjēma par līgaviņu, un abi nu dzīvoja laimīgi.