28. A. 510 B. Skolotājs Saržants Nurmuižniekos Kurzemē. LP, VII, II, 12, 27, 21, 1.

Bija pamāte, tai bija skaista, skaista pameita - īsts saules bērns, bet pamātes pašas meita bija neskaistas. Pamātei aplam skauda pameitas daiļums un lai ļaužu acis pavisam neizēnotu viņas neskaistās meitas - tad vienu dienu, ne tev, ne man, aizdzina pameitu vienkārši uz mežu, lai vilki ēd. Pameita maldījās raudādama. Beidzot sasniedza mazu mājeli - tur sastapa, kā par brīnumu, savu nelaiķa māti. Tā prasīja: kam raudot? Tā un tā! Nelaiķe atteica: "Neraudi, manu balodīti, še tev trīs pauniņas, glabā tās un ātrāki vaļā netaisi, iekāms tev nav ieticies kādreiz dzīrās iet - tad. Še arī tāda stirnas ādiņa, apvelc to tad, ja dzirdi te mežā varbūt mediniekus nākam."

Labi - meitene nobučo mātei roku un apsolās tā darīt. Nu māte šķiŗas un liek bērnam, lai tikai ejot uz māju pusi. Iet, iet šī dzird notālēm taures skanam, medinieku suņus rejam. Šī mudīgi, mudīgi aprauj stirnas ādiņu, paslēpjas un apgulstas biezumā. Ne cik ilgi - medinieku suņi klāt - uzoduši stirniņu un rej un rej tik sīvi, ka bailes skaidri metas. Bet pameita atgaiņājas vienmēr uzsaukdama: "Rej, rej, sunīti, nekodi tikai!"

Bija pats ķēniņa dēls tai dienā medīt izgājis. Viņš klausās, klausās, ko tie suņi tur rej. Ies raudzīt - atron: stirna nav, cilvēks nav, valoda ir. Ņems stirnu runātāju, vedīs mājā. Pārved mājā, liek kūtī, iebeŗ auzas silē, lai ēstu. Nekā - šī stirniņa neēd vis auzas. Ko nu? Vedīs pilī, liks pie sava galda ēst. Liek ēst -ja nu ēd visu, kā katrs cilvēks. Tā nu paliek. Te dienas dažas pēc tam ietikās ķēniņa dēlam padzīŗot. Sarīko dzīŗas, saaicina pasauls meitu, pasauls ļaunu vīriešu - dzīvo jautri, jāsaka. Bet nu manai stirniņai arī ietiksies padzīŗos. Šī neko vairāk - atraisa pirmo pauniņu. Atraisa - ak tu manu dieniņu! - sudraba apģērbs tur iekšā. Velk mugurā, iet dzīru istabā. Ķēniņa dēls apmanījis tādu skaistuli, tīri saplok un nu apkārt vien šai: lai tikai sakot, kas viņa tāda esot. Šī neteic vis, bet, kad par daudz uz

mācas, itin piepēži pazūd, novelk sudraba drēbes, paglabā pauniņā un uzrauj tai vietā stirnas ādiņu.

Otrā dienā tāpat notiek ar zelta apģērbu. Bet trešā dienā, kad šī apģērbjas dimanta drēbēs, ieiet dzīŗot, tad ķēniņa dēls ģībst tīri un nepavisam vairs nelaiž skaistuli no rokām ārā. Ko nu? Atnāk rīta laiks, vēl tura šo cieti. Neko darīt - beidzot jāiet pārģērbties. Ies pie stirnas ādiņas - ķēniņa dēls pakaļ un nu ierauga, kas šī par putnu. Tā tūliņ pasauc mācītāju un liekas salaulāties. Salaulā, nodzeŗ kāzas - nieki nebūs - šī tikai taisās arvien tai stirnas ādiņā līst. Ņēma ķēniņa dēls ādiņu, sadedzināja un nu bija miers: abi dzīvoja kā baloži.