29. A. 401. 510 B. J. Jūķis Liel - Ezerē. LP, VII, II, 12, 27, 21, 2.

Bija bagāta saimniece. Dēkla tai bija piešķīrusi dēlus vien meitas nemaz. Par to tā skuma un vienmēr žēlojās. Reiz lopus ārā laizdama, saimniece ievēroja, ka viena kaza stipri brēca un lauzās ar varu kūtī atpakaļ. Viņa gāja kazai pakaļ - redzēja, ka kaza piesauca savu kūtī palikušo bērnu, kaželi. Nu saimniece no visas sirds apskauda kazu, sacīdama: "Redz, šis lopiņš laimīgāks par mani - tai taču sava meita, ko viņa vāc un mīlē."

Kas notika? Saimniece drīzi pēc tam dzemdēja arī meitiņu, kaželi. Dari, ko gribi, ar visiem ragiem un nagiem kažele. Nokristīja kaželi par Cibi. Cibe ārēji bija gan kažele, bet iekšēji cilvēks kas cilvēks: tāpat zīda krūti, brēca cilvēka balsī, bija šūpojama, auklējama.

Pa divi gadi kažele runāja un arī darīja dažādus darbus, ja neviens neredzēja. Vecāka paaugusi. Cibe vēlējās ganos iet. Izdzina lopus mežmalā, adīja adīkli - kā meitām ganos ieradums -pārdzina lopus pieēdušus. Ganīja, ganīja kažele Cibe lopus un nemaz nejuta, ka kaimiņu jaunais saimnieks, birzes malā paslēpies, šo ik dienas nāk lūkot. Lidoja vienu dienu, otru, trešu, te vienreiz redz: Cibe no kazas ādas izmaucas un sāks ganu maizi ēst, kā kurš katrs cilvēks. Nu šim prāts tūlin priecīgāks, bildina Cibi turpat uz karstām pēdām par līgavu . . . Pēc kāzām Cibe uzsāka saimnieces gaitu: vārīja, mazgāja traukus, slauca -- un to visu viņa izdarīja, kamēr ļaudis vai nu kūla, pļāva jeb pie cita darba bija: tiklīdz saimnieks ar ļaudim pārnāca ēst - kaziņa gremoja, gulēdama. Bet vienreiz maizes cepamā dienā - nieki nebūs - saimnieks paslēpās bēniņā noskatīties, kā Cibe kukuļus šaus. Jā, kā visi projām, viņa Cibe norauj kazas ādu, paliek par daiļu, daiļu sievieti un šauj kukuļus, ka zib vien. Tā mans saimnieks klusiņām no bēniņa zemē, pakampis kazas ādiņu - krāsnī iekšā - sadedzina. Cibe to redzēdama, raudāja karstas asaras:

"Pagalam mans zelta vaļas laiks!" Tomēr saimnieks bija priecīgs, ka nu šī vairs nevar būt. par kazu.

Piezīme. Garlenē Teodors Blūms uzrakstījis pasaku, kur teikts, ka saimnieks kazas ādiņu sadedzinājis un piespiešus licis mugurā vilkt sieviešu drēbes. Šī nemaz negribējusi un tikai žēlojusies pēc ādiņas. Šo ādiņu saimnieks nesadedzinājis vis savās mājās, bet kaziņas mājās. - Kaziņa bijuse vēl meita, kad šis uzlīdis istabas augšā lūkot. Beidzot kaziņa apvilkuse sieviešu drēbes un nu bijušas kāzas - aplam brašas kāzas: dzēruši ka krikšc vien. Muzikanti bijuši tādi: pūtuši caur triju riķu posmiem un ratu dīsteli, tad rūcis tik dikti, itkā divi dunduri rūktu un dūcis tik aplam, itkā divi bambaļi tur dūktu. divas vārnas ķērktu. L. P.