30. A. 510 B. Teicēja M. Garkalne Jāsmuižas pag Latvju kultūras kr.

Vīnā muojā dzeivuoja boguots saiminīks, un jam beja divi meitas un kolpyune. Meitas beja natikles, un nagribēja nikaida dorba darīt, vyss dorbs beja juodora kolpyunei.

Vīnā jaukā svātdīnas reitā meitas aizguoja uz baznīcu. Kolpyune vēļ palyka muojuos, jo jai vajadzēja padarīt dorbus. Meitas īt un redz, ka uz ceļa dubļūs pakritis guļ vecīts. Vecīts suoka prasīt meitu jū paceļt nu dubļim, bet meitas atbildēja: "Mums lobas drēbes, un mes nagribam jū sazīst!"

Vecīts palyka dubļūs gulādams, bet meitas aizguoja uz baznīcu. Tys vecīts beja Dīvs.

Na par garu laiciņu īt az baznīcu ari kolpyune, dorbus padarījuse, un redz tū pašu vecīti. Vecīts prasa jū paceļt nu dubļim. Kolpyune pacēļa vecīti, izvedja uz sausuokas vītas un gribēja īt uz baznīcu, bet vecīts padevja jai sovu vāzdu un soka: "Ej pi tuo akmeņa un īsit jam ar itū vāzdu. Akmeņs atsatalsīs un tur tu sajemsi moksu par manis paceļšonu!"

Meita pīguoja kluot pi akmeņa un pacēļa. O, kas par breinumu! Jei atsamūda skaistā pilī tn apkuort jai staiguoja daudz sulaiņu. Kolpyune sameklēja duorgas drēbes, apsavylka, sāduos lobūs zyrgūs un aizbraucja uz baznīcu. Vysi ļaudis breinuojās, kur tik skaista meita. Ari meitas nimoz napazyna sovas kolpyunes. Pēc baznīcas kolpyune atbrauc pi akmeņa, nūvalk lobuos drēbes, apsavalk sovuos vacajuos drēbēs un atīt uz sātu. Atīt arī saiminīka meitas uz sātu un stuosta par boguotū un skaistū princesi, kuru redzēja baznīcā. Ari kolpyune stuosta, ka redzēuse tū princesi. Tai saimnīka meitas pa šai dīnai nazyna nikuo, bet kolpyune boguotuos drēbēs katru svātdīņ braukoj uz baznīcu.