Pelnrušķīte pie ķēniņa.
31. A. 510 B. V. Podis Latgalē.
Vīnu reizi dzeivuoja dāds un buoba. Viņim beja dāls un meita. Dāls gribēja apprecēt sovu muosu. Tad muosa sacīja: "Kai es varu īt pi tevis, pi sova bruola?"
"Jo tu naīsi pi manis par sīvu," atbiļdēja bruoļs, "tad es tevi nūnuovēšu."
Muosa, naatrozdama izejas nu nuoves, sacīja: "Īšu, tik nūpierc maņ vaiņagu!"
Bruoļs aizbraucja uz pilsātu, bet muosa aizguaja pi galdnīka. Gaļdnīkam viņa īdevja rubli naudas un pavēlēja iztaisīt kūka tālu, cylvākam leidzīgu, ar tukšu vydu.
Kad tāls beja pagatavuots, tad muosa īleida viņa vydā. Bet bruoļs, atbraucis nu piļsātas, redzēja, ka muosas vairuok nabeja sātā. Viņš sāduos zyrgam mugurā un braucja meklēt sovas muosas. Braucūt viņš panuocja kūka tālu, kurs beja apvylkts drēbēs, tai ka cvlvāks, kurs nabeja juo redzējis, navarēja pazeit, vai tur ir vaca vecinīte, vai kaut kas cyts. Bruoļs vaicuoja kūka tālam: "Vai tu naredzēji te ejūt skaistas meitas?"
"Es eju pa šū ceļu jau treis dīnas," atbiļdēja vecinīte, "bet naasu redzējuse ni vīna cylvāka."
Bruoļs meklēja, meklēja muosas, tūmār naatroda. Tai vajadzēja braukt uz muojom tukšā, bez muosas. Bet muosa, tagadejuo vecīte, aizguoja uz kaidu napazeistamu kungu prasītūs, lai viņu pījem par gani, vai dīnas meitu, kū kungs ari izpiļdēja. Izdzynuse gonīrs cyukas, vecīte izleida nu kūka tālā un ganēja cyukas. Īraudzējis tū, kungs pajēmja zūbynu un nūcierta kūka tālam golvu, lai šei skaistuo meita navarātu viņā leist atpakaļ. Gane īraudzējuse, ka kungs tālam nūcierta golvu, palyka ļūti skumīga. Kungs pīguoja pi viņas kluot un vaicuoja: "Kuopēc tu beji īleiduse kūka tālā?"
Gane vysu kungam izstuostēja nu gola leidz golam. Kungam tyka žāl tik skaistuos meitas un tuopēc pajēmja jū par sovu sīvu.