1. A.511. K. Plaviņš Viskāļu Jaun-Lautos. Zin. kom. kr. LP, VII, II, 27, 2, 2.

Vienai raganai ir trīs īstas meitas: vienace, divace, trijace un arī viena pameita. Mātes meitas nedara nekā, bet pameitai ik rītus tām jāpienes brokasts pie gultas. Tad tai jāsteidzas vēl ganos, kur nevien lopi ganāmi, bet arī katru dienu vēl jāsavērpj trīs mārciņas linu.

Nespēdama tik daudz darbu padarīt, nabaga bārenīte sāk raudāt. Pienāk laipns vecītis un prasa : "Kam tu, meitiņ, tā raudi?"

"Es nevaru tik daudz linu savērpt un bīstos no pamātes, ka nevarēšu dzijas atdot."

"Tas nekas! Iedod tik tos linus savas mātes raibai gosniņai. Tā sagremos linus un pa nāsim tai nāks gatava dzija laukā."

Meitene tā izdara un visi 1ini ir īsā brīdī savērpti. Vakarā bārenīte atdod dzijas pamātei. Bet nu raganai ir skaudība, ka pameita ir tāda mudīga strādniece. Viņa labprāt būtu to bārusi un sunījusi, bet viss darbs ir padarīts. Viņa tomēr nevar saprast, kā pameita varējusi tik daudz linu savērpt.

Otrā dienā ragana sūta savu vienaci bārenītei līdz uz ganiem, lai tā noskatītos, kā bārenīte vērpj. Ganos abas meitas atsēstas zemē un bārenīte sāk šai galvu ieskāt dziedādāma: "Midzi, midzi, vienactiņa!"

Vienace drīz vien aizmieg, bet bārenīte pa to laiku atdod linus gosniņai un pēc maza brītiņa dabūj gatavas dzijas. Kad vienace pamostas, tad viss darbs jau sen padarīts, un šai nu nav nekā, ko mātei stāstīt.

Trešā dienā pamāte sūta divaci uz ganiem., lai tā izzina, ko pameita dara. Arī tai bārenīte ieskā galvu dziedādāma: "Midzi, midzi, viemactiņa, midzi, midzi, otractiņa!"

Divace, aizmieg un bārenīte pasteidzas savus linus likt savērpt. Tā nu arī divacei neizdodās noskatīties, kā bārene savērpj dzijas.

Ceturtā dienā ragana sūta trijaci ganos, lai tā labi uzmanītu bāreni. Šī ieskā arī trijacei galvu un dzied: "Midzi, midzi, vienactnņa, midzi, midzi otractiņa!"

Trijace gan arī aizmieg, bet viņas trešā acs, kas bijusi pakausī, noskatās, ka bārenītes raibā govs ir šai par palīgu. Ragana to dabūj zināt un nospriež ar savām meitām, 'ka raibā govs tūliņ jānokauj. Bārenīte gan raud un vaimanā, bet pamāte liek raibo govi nokaut.

Nevienam neredzot, pienāk abkal tas pats vecītis pie bārenītes un pamāca: "Pameklē pa govs zarnām, tur tu atradīsi vienu zirni. Iedēsti tu to zirni zemē, tad tev klāsies labi!"

No zirņa nu izaug zelta ābele ar skaistiem zelta āboliem. Visi ļaudis brīnās par šo neredzēto ābeli. Arī pats ķēniņa dēls dabūj par to dzirdēt un atbrauc apskatīties brīnuma ābeli. Ragana sūta savas meitas pretī, lai tās pasniedz ķēniņa dēlam skaistos ābolus. Kā šās sniedzas pēc āboliem, tā ābeles zari !paceļas uz augšu un šās nekā netiek pie āboliem klāt. Pašām pair lielu kaunu bija jāņem bārenīte palīgā. Tai nu liecas .aši ābeles zari pretī un viņa rauj ābolus, cik gribēdama. Ķēniņa dēlam ļoti patīk skaistā sērdienīte, viņš to iesēdina savā karietē un aizbrauc projām. Arī zelta ābele aizgāja viņiem skanēdama vien līdz.

Tā nu ķēniņa dēls apprecēja skaisto bārenīti un dzīvoja laimīgi; bet ragana ar savām meitām palika mājā un nekā nevarēja izdarīt ar savu gudrību.

Piezīme. Anna Kārkliņa no Misas raksta, ka vecais vīriņš licis no nokautās govs katras zarnas nogriezt galiņu un iedēstīt tos loga priekšā zemē. L. P.