3. A. 511. Ernsts Birznieks no Fr. Šulca Dzirciemā. Jkr. III, 35 (12). LP, VII, II, 27, 1, 1.

Meitiņai nomira māte, viņa palika sērdienīte. Tēvs pēc kāda laika apprecēja citu sievu, pārveda sērdienītei pamāti. Šai jau pamātei bija trīs meitas ; vienai bija viena acs, otrai divas, trešai trīs. Pamātes meitas visas bija ļoti slinkas, viņas nevīžoja ne salmiņu pacelt; sērdienītei viņas bija jāapkalpo un šī to arī darīja nekurnēdama. Bez tam vēl ne pamāte, ne viņas meitas neieraudzīja sērdienīti ne acu galā. Sērdienītei bez visām mājas kopšanām vēl bija jāgana govis.

Reiz pamātei ienāca prātā dot sērdienītei līdzi ganos vilnu vērpt. Sērdienīte paņēma vilnu, aizdzina govis ganos un sāka raudāt, kā viņa govis ganot lai savērpj trīs mārciņas vilnas. Viņai raudot pienāca Raibuļa un prasīja: kālab tā raudot? Sērdienīte izstāstīja tā un tā: "Pamāte man iedeva trīs mārciņas vilnas, tās man ganos jāsavērpj, Kā lai es to izdaru?"

"Tur es tev varu palīdzēt," raibā govs teica, "bāz man vilnu pa muti iekšā tad nāks pavediens pa nāsim laukā un tīsies ap ragiem. Tas ,būs tik daudz kā redzēt ---- vilna savērpta."

Sērdienīte tā darīja un pēc maza joniņa visa vilna bija pārstrādāta dzijā. Pamāte mājās nevarēja ar savām meitām diezgan vien izbrīnīties, kā sērdienīte varējusi tik ātri savērpt. Otrā dienā viņa sūtīja pirmo meitu ar vienu aci sērdienītei līdzi ganos noskatīties, kas viņai palīdz. Pret brokasta laiku govis iznāca klajumā un sāka atgremot saplūkto zāli. Sērdienīte un mātes meita apsēdās iekost brokastu. Pēc brokasta sērdienīte sāka dziedāt šūpļa dziesmiņu :

"Miga, miga vien' actiņa,

Drīz aizmiga otr' actiņa!"

Tikko viņa to bija izdziedājusi, kad mātes meita jau krāca dziļā miegā. Sērdienīte žigli, žigli paķēra vilnu un prom pie Raibuļas.. Viens, divi, trīs - vilna bija apēsta, savērpta un dzija notīta: Kad slinkā mātes meita pamodās, tad jau vajadzēja dzīt lopus pusdienā. Mājas māte prasīja savai meitai, kas sērdienītei palīdzējis vilnu savērpt, bet šī nezināja nekā pateikt.

Otrā dienā gāja otra mātes meita ar divām acim sērdienītei līdzi ganos. Bet ar to arī bija tāpat. Tikko sērdienīte uzdziedāja savu šūpļa dziesmiņu:

,,Miga, miga vien' actiņa,

Drīz aizmiga otr' actiņa!"

Kad jau miega pūzne, mātes meita, krāca, ka rībēja vien. Arī šī neredzēja, kā sērdienīte savērpa vilnu. Trešā dienā bija trešai mātea meitai ar trim acim jāpavada sērdienīte ganos. Kad govis atkal apstājās brokasta laikā un ganītājas pašas bija iekodušas brokastu, sērdienīte sāka dziedāt :

"Miga, miga vien' actiņa,

Drīz aizmiga otr' actiņa!"

Mātes meitai aizvērās pierē abas acis, bet pakausī trešā acs palika vaļā. Sērdienīte par nelaimi nezināja, ka mātes meitai vēl trešā acs. Sērdienīte tūlin steidzās atkal pie Raibuļas un vilna drīzi jo drīzi bija savērpta, Tagad mātes meita zināja mājās pateikt, kā sērdienīte tik ātri varēja vilnu savērpt. Pamāte tūlin lika Raibuļu nokaut. Sērdienīte gan raudāja, gan raudāja, bet Raibuļu tikpat nokāva.

Sērdienīte paņēma Raibuļas sirdi un paglabāja pie vārtiem zemē. Tur nu izauga ļoti skaista zelta ābele lieliem spožiem zelta āboliem. Bet zelta ābolus cits neviens nevarēja dabūt kā sērdienīte. Kad cits kāds gāja ābolus raut, zelta ābele cēlās gaisos un neļāvās; bet kad sērdienīte gāja, tad viņa vēl liecās pretī.

Reiz jāja bagāts princis caur sērdienītes tēva mājām. Viņš ieraudzīja zelta ābeli un gribēja vienu ābolu; bet tikko viņš pēc ābola sniedzās, ābele cēlās gaisos. Princis izsauca visus mājeniekus ārā un solījās to precēt, kas viņam pasniegs vienu ābolu. Visas trīs mātes meitas gribēja skaisto princi kā ēst, tādēļ visas trīs pēc kārtas vien devās pēc āboliem, bet ābele cēlās gaisos. Nokaunējušāmies tām vajadzēja atkāpties. Nu gāja sērdienīte. Zelta ābele pati noliecās pretī, lai sērdinīte rauj ābolus, cik patīk. Princis aizveda sērdienīti sev līdzi un to apprecēja.

Piezīme. Citi atstāstītāji saka, ka sērdienītei raudot pienācis vecs vīriņš un pamācījis, lai bāž vilnu raibaļai mutē. E. Birznieks.