4. A. 511. J. Dīcmanis Lieģos, "Pasaku vācelīte", 23. LP, VII, II, 27, 1, 2.

Reiz bija nabaga sērdienīte, tai nebija ne tēva, ne mātes, jo abi bija jau miruši. Meiteni pieņēma viens saimnieks par ganu. Saimniece deva viņai ikdienas ganos pakulas līdz, kas viņai bija jāsavērpj bez ratiņa, jo saimniece ratiņu viņai nedeva. Meitene, ganīdama lopus, ļoti raudāja baidīdamās vakarā sitienus dabūt no saimnieces, ja pakulas nesavērpšot. Viņai tā raudot, pienāca govs un prasīja: "Mīļais nabaga bērniņ! Ko tu tā gauži raudi?"

Kā man neraudāt? Saimniece man šorīt iedeva pakulas līdz, lai līdz vakaram savērpju, bet ratiņa man neiedeva."

Govs teica: "Neraudi vis, bērniņ! Bāz tikai man pakulas mutē, es viņas ēdīšu un tad nāks man smalka, smalka dzija pa nāsim ārā."

Meitene nu bāza pakulas govij mutē, šī tās saēda un pa nāsim dzija nāca ārā, ko meitene tina gabalos. Tādējādi meitene itin ātri savērpa pakulas. Vakarā, kad lopus pārdzina, tad viņa dzijas atdeva saimniecei. Saimniece nevarēja izbrīnīties, kā meitene varējusi bez ratiņa pakulas savērpt. Viņa nu gudroja kā varētu to dabūt zināt.

Otrā dienā saimniece sūtīja citu meitu ganos, la;i noskatās kā meitene savērpjot pakulas. Kad nu meitene redzēja sūtīto meitu nākam, tad viņa atlika pakulas pie malas. Šī nu arī atnāca un meitene tai teica: "Nāc, es tev ieskāšu galvu!"

Kad nu meitene bija galvu ielikusi viņas klēpī, tad tā dziedāja:

"Migu, migu vien' actiņa Migu otra arīdzan!"

Redzēdama, ka šī bija aizmigusi, meitene savērpa savas pakulas, bet meita nedabūja nemaz manīt, kā meitene savērpa pakulas. Vakarā, kad pārdzina govis, meitene atkal deva dzijas saimniecei. Saimniece paklusi prasīja meitai, vai viņa esot redzējusi, kā meitene savērpusi dzijas, bet meita atteica, ka neesot redzējusi. .

Trešo dienu saimniece sūtīja uz ganiem savu pašas meitu noskatīties, kā ganu meitene savērpj pakulas. Bet šai bija trīs acis. Kad meitene redzēja saimnieces meitu nākam, tad viņa tāpat kā agrāk atlika pakulas pie malas. Atnākušai meitene sacīja: "Nāc, es tev ieskāšu galvu!"

Kad saimnieces meita bija ielikusi galvu viņas klēpi, tad tā dziedāja tāpat kā kalponei:

"Migu, migu vien' actiņa Migu otra arīdzan!"

Divas acis meitene gan aizmidzināja bet trešā palika nomodā. Ar trešo aci saimnieces meita visu skaidri noskatījās, kā govs pienāca un saēda pakulas, kā nāca govij pa nāsim dzija laukā, kā meitene to savāca un satina gabalos. Vakarā, kad lopus pārdzina, meitene atdeva saimniecei dzijas. Bet meitene nezināja, ka saimnieces meitai trīs acis un ka tā noskatījusies viņu pakulas vērpjam. Saimnieces meita nu visu izstāstīja savai mātei, kā meitene savērpjot pakulas. No rīta saimniece lika minēto govi nokaut.

Meitenei nu atkal bija jādzen lopi ganos un jāņem arī pakulas līdz ko vērpt.

Tā, ganīdama lopus, viņa gauži raudāja Tad pienāca pie viņas vecs, vecs vīriņš (tas bija pats Dievs) un prasīja: "Mīļo bērniņ, kāpēc tu tā gauži raudi?"

"Jā, kā man neraudāt? Saimniece man šorīt iedeva pakulas līdz, lai es savērpju, bet ratiņa neiedeva. Līdz šim man viena govs līdzēja savērpt, bet saimniece šorīt lika to nokaut. Kā es, nabadzīte, lai nu savērpju?"

Tad vecais vīriņš teica: "Paņem no nokautās govs vienu desu, ieroc to zemē, tad tur izaugs zelta ābelīte ar zelta āboliem." Ābelīte izskatījās brīnum smuka; bet tiklīdz kāds tiecās no

raut kādu ābolu, tad ābelīte ātri paliecās uz priekšu tālāk. No sērdienītes ābelīte nemuka. Meitenei nu tikai vajadzēja pakulas pakabināt uz kādu ābeles zaru, tad pakulas tūliņ savērpās. Nu meitenei vairs nebija rūpes par pakulu vērpšanu. Saimniece arī nevarēja vairs dabūt zināt, kā meitene tās savērpj. Tā nu tas gāja labu laiku, līdz visas pakulas bija savērptas.

Reiz tai mājai brauca; gaŗām pats ķēniņa dēls un lūdza, lai dodot viņam arī kādu zelta ābolu. Saimniece nu sūta savu meitu pretī, bet tai āboli nedodas rokā. Gribot negribot, bija jāsauc bārenīte palīgā. Ķēniņa dēls paņēma skaisto bārenīti savā karietē un aizbrauca uz savu pili. Līdz ar bārenīti aizgāja arī zelta ābelīte uz pili: Bārenīte nu dzīvoja laimīgi, bet saimniece ar savu meitu palika savā nabaga mājiņā.