5. A. 511. Rkr. II, 114. LP, VII, II, 27, 1, 3.

Māte mirdama teica uz savu meitiņu: "Man nu, meitiņa mīļā, būs jāmirst, un tev maz mantas varu atstāt, bet kopi šo raibo gotiņu, tā tad dažreiz palīdzēs grūtumā un bēdās."

Drīz arī māte nomira, bārene nu palika apakš bargas negantnieces valdīšanas; tā dzina bāreni katru dienu ganos un deva līdz daudz vērpjamā. Bārenīte ganos ļoti raudāja un vaimanāja, jo zināja gan, ka svešā māte pliķus netaupīs un bārenītes matus plūkās, ja viņa nolikto darbu nebūs padarījusi. Tādās bēdās pienāk raibaliņa un vaicā, kādēļ tā bēdājoties. Meitene izteic savas bēdas. Raibaliņa saka: "Tai likstā es tev varu palīdzēt. Bāz tik savu vērpjamo pa manu kreiso ausi iekšā, tad pa labo nāks ļoti smalks pavediens ārā."

Meitene, tā darīdama, darbu ātri nobeidza. Kad bārenīte pārnāca mājā, pamāte no brīnumiem un dusmām nezināja, kur dēties.

Otrā dienā pamāte deva vēl vairāk vērpjamā līdz, bet meitene atkal ar visu tapa ātri galā. Trešā dienā deva vēl vairāk un sūtīja savu meitu līdz, lai lūkojot, kā gremža to varot izdarīt, ko neviens cilvēks virs zemes nespējot. Bārenīte lutekli aizmidzināja un atkal gaitīgi pabeidza savu darbu. Kad nu pamāte citādi nevarēja iztaujāt, tad apņemās pati nolūkot, kā tas notiek. Kādā dienā, kad bārenīte savu darbu pēc ieraduma steidzināja, pamāte, mežā ielīdusi, visu nolūkoja. Mājā pārnākusi, viņa teic uz savu lutekli: "Ak tu izčubējis! Raibaļa ir viņas izpalīdzētāja tā jānokaun!"

Kad vakarā bārenīte slauca savu mīļo raibaliņu, tad raibaliņa saka: "Mani rītā nokaus, bet tevi nelaimē negribu atstāt bez cerības. Kad mani nokaus, tad tu uzgriez manu lielo zarnu, tur pašā galā atrodas divi akmentiņi dimanta spožumā, tos tu paņem un iestādi pie māju vārtiem, tur izaugs tava laime."

Bārenīte izdarīja, kā raibaliņa mācīja un - ak tavu prieku! ---trešā dienā pie vārtiem. ieraudzīja ļoti daiļu koku ar neredzēti skaistiem augļiem, un arī aku ar neizsakāmi garšīgu vīnu.

Tai pašā dienā ļoti skaista kariete brauca ar zirgiem, kuriem saules gaisma galvu ēnoja. Braucēji bija, kā manāms, no augstas kārtas, jo bija pilnīgi izrotājušies ar zeltu un dimantiem. Ieraudzījuši skaisto koku ar neredzētiem augļiem, viņa prasīja, lai šiem arī kādus pārdodot. Pamāte nu sūtīja savu meitu, lai pasniedz kungiem skaistos augļus, bet tiklīdz kā šī pie ābeles piegāja ābele pacēlās gaisā; gāja pie akas vīnu smelt - aka ielīda zemē.

Nu bija jālaiž arī bārenīte no krāsns ārā, kur tā bija iebāzta. Bārenīte piegāja pie ābeles, kā pie savas māmuliņas, norāva skaistos augļus, piesmēla krūzi ar vīnu un pasniedza kungiem. Kungi ieņēma skaisto bārenīti pie sevis karietē un brauca projām uz savu zelta pili. Ābele un vīna aka tecēja paka[ un pie skaistās pilsētas: vārtiem palika uz vietas. Zelta pilsētnieki ēda ābeles augus un dzēra no akas vīnu. Zelta pilsētas valdnieka dēls paņēma bārenīti sev par līgaviņu.