7. A. 511. J. Jērums Valkas apr. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 816 (3).

Vienai mātei bija trīs meitas: viena ar vienu aci, otra ar divi acim, trešā ar trīs acim. Vienacīti un trijacīti māte gauži mīlēja; bet divacīti pavisam neieredzēja, to sūtīja ikdienas ganos un ēdiena nemaz nedeva līdz, lai izraudas neēdusi!

Te vienu dienu raudules ganāms pulks ganīdamies bija nogājis līdz pašai jūŗas malai un šī nu pacels acis - ierauga: vecītis nāk pretim, vaicādams: "Kas tev kaiš, meitiņa?"

Šī pārstāsta savu likteni: māte esot atstūmusi, nedodot ēst, bēdās vien jādzīvojot. Vecītis atbild: "Ja ēdiena nelaime vien, tā maza lieta! Padziedi tikai to dziesmiņu: "Kaziņa, kaziņa, klāj man galdiņu!" tad būs ēdiena, vai ciek."

Labi! - vecītis aiziet un šī tūlin dzied arī: "Kaziņa, kaziņa, klāj man galdiņu!"

Kā izdzied, tūlin - kur gadījies, kur ne - galds apklājies, un nu bēdas pie malas, nu bija priecīga, tik priecīga. Bet vēlāk māte iedomājas vienaci ganos līdz sūtīt, lai noskatās un pasaka, kā šī bez ēdiena varot tik priecīga būt.

Labi! Bet ap pusdienu divacīte saka uz vienaci: "Māsiņ, atgulies, lopiņi labi ēd, gan es viena pati pieskatīšu."

Šī atguļas, bet negrib piemigt. Nu divacīte dzied, lai vienactiņai actiņa aiztaisītos cieti! Tūdaļ actiņa aizmiegas - kaziņa galdiņu apklājusi, šī paēdusi, galdiņš atkal pazudis. Pieceļas vienactiņa, nekā nav manījusi.

Bet otrā dienā trijactiņa ies ganos līdz. Tai divactiņa tikai divi acis iemidzina, trešā paliek vaļā un noskatās visu. Vakarā pasaka to mātei, un māte liek visas kaziņas nokaut, tā kā jau dažas aiz sētas metusi no vairuma.

Nu divactiņai atkal bēdas: Bet labais vīriņš arī klāt: kas kaišot ?

Tā un tā - visas kaziņas apkautas.

Nekas!" šis mierina, lai slienot vienu nokauto kaziņu uz divi "

!kājām kautkur pie malas, un tad redzēšot kas notikšot."

Labi! vakarā viņa tā padara un skat, skat: no rīta kaziņa palikusi par smuku koku, pilnu ar āboliem un ogām. Nu barības atkal, vai ciek - nu ēd. Citas māsas ieskatās, arī gribētu no āboliem un ogām pabaudīt, bet nevar dabūt. Kā sniegtos ābolus raut, tā koks saraujas uz augšu, netiek klāt.

Un tad viens bruņenieka kungs jājis tur garām - ierauga smuko koku un prasa, kam šis piederot? Vienacīte saka, viņai! Nu, lai šī tad dod vienu zariņu no tā koka! Viņa grib raut bet nevar sasniegt. Tad svešais saka: nē, tas nebūšot viņas koks, lai sakot, kam tas īsti piederot.

Trijacei piederot!

Atnāk trijace - lai padodot vienu zariņu! Šī grib raut, koks nedodas rokā.

Svešais saka: nekā, tas nebūšot viņas koks.

Pēdīgi atnāk divace zaru lauzt. Tā pieiet kokam klāt, koks ļaujas. Nu šī nolauž zariņu un sniedz svešajam. Svešais, zaru ņemdams, paņem ir divaci līdz un aizjāj; bet koks arī vairs nepalika tur, aizgāja divacei pakaļ.

Piezīme 1. J. Āboliņš Rūjienā uzrakstījis, ka audžu māte likusi bārenei

ganes pulka linu savērpt. Šī raudājusi, pienākusi viņas baltā aitiņa: ko raudot? Tā un tā. Lai neraudot; lai padodot tikai viņai vērpjamos linus. Labi! Aitiņa apēdusi linus un atgremojusi smalku dziju. Vēlāk, kad audžu māte nokavusi aitiņu, bārene iestādījusi aitiņas zarnas un tur tad izaugusi zelta ābele. L. P.

Piezīme 2. No Mežotnes Lerchim-Puškaitim piesūtīts variants, kur kaziņai bijis jāteic ,Meku, meku medz! Galdiņu man sedz!" Kad kaziņa nokauta, tad tā "palikusi par sudraba ābeli ar zelta lapām un dimanta āboliem: Kad divacīti aizvedis bagāts kungs tad arī "jaukais koks aizgājis pameitai līdz". To redzēdamas, "vienace un divace nomirušas žēlabās." P. Š.