Vienacīte, Divacīte, Trijacīte.

 

8. A. 511. E. Šteins Gulbenē. LP, VI, 818 (4).

Pamāte ienīdējusi pameitu, tādēļ ka viņa bijusi daudz, daudz skaistāka par abām mātes meitām: vienaci un trijaci. Nu gribējusi gādāt, lai tā paliktu neskaista, un tādēļ garoziņas vien devusi pameitai ēst. Bet pameitai ik dienas bijusi jāgana viena kaziņa. Reiz ganīdama tā gauži raudājusi. Te pienācis vecītis ar sirmu bārdu, tik gaŗu līdz ceļa galiem, vaicādams: ko raudot.

Tā un tā.

Vecītis - tas bijis pameitas labais gars - atbildējis: "Kad tev gribis ēst, paskaties uz savu kaziņu un saki: "Mura, mura, rādies!" tad tavā priekšā radīsies galdiņš ar visādiem gardumiem."

Labi! viss tas tā piepildījies. Bet vakarā pamāte brīnījusies: kādēļ pameita gan šovakar nemaz garoziņas neēd. Kas viņu būtu jau paēdinājis? Un nu sūtījusi otrā dienā savu vienactiņu apskatīties.

Vēlāk, kad pamāte kaziņu nokavusi, vecītis pamācījis, lai aprokot kaziņas iekšas. Šī arī tā darījusi. Tad tur izaugusi zelta ābele. Otrā dienā tās zemes ķēniņš braucis neviļot ābelei gaŗām un sūtījis savu sulaini vienu zelta ābolu noraut; bet ābele nedevusies rokā, pacēlusies augšup. Tad ķēniņš teicis: "Trīs zelta āboli man jādabū no šīs ābeles, lai kas. Ja kāds vīrietis man viņus noplūktu, tad es tam atdotu pusvalsti, ja kāda meita noplūktu, tad tādu apņemtu par sievu!"

Pamāte, to padzirdējusi, tūlin aizsteigusies ar savām īstām meitām, vienaci un trijaci, un sākusi ābeli purināt. Āboli biruši kā krusa; bet birdami abas mātes meitas nosituši un pamātei atkal vienu aci izgāzuši. Ķēniņš redzējis: ar tām nekas, saucis citu ņēmēju. Atnākusi bārene ābolus noņemt, tai vedies viegli jo viegli: visi āboli paši nolaidušies zemē, un šī smaidīdama pielasījusi pilnu priekšautu. Ķēniņš apņēmis bāreni par savu sievu.