9. A. 511. Skolniece K. Jaunzeme no 38 g. vecas K. Staltes Nīcā.

Vienai mātei bija divas meitas: pašas meita un pameita. bet to pameitu viņa dikti neieredzēja. Vienu dienu viņa to sūtīja ganos un iedeva daudz dzivis vērpt, bet nedeva līdz ne ratiņa, nekā. Meitene raudāja - ko nu iesākt? Tā sēdot un raudot, viņai pienāk viena govs un prasa: "Kāpēc raudi?"

Meita tai izstāsta visas savas bēdas. Govs teic: "Nebēdā vis, laid to dzivi caur manām nāsim iekšā un caur muti man nāks skaista dzivs laukā un tīsies ap ragiem."

Meitene tā izdarīja un viss tas arī notika, kā govs bija teikusi. Otrā dienā pamāte sūta savu meitu, lai novēro, kā meitene var dzivi savērpt. Nonākot pie brokastes, meitiņa sāka dziedāt: "Migu, migu, vienactiņa, drīz aizmiga otra ar'."

Tā pamātes meita arī aizmiga, un pa to laiku meitiņa savērpa dzivi. Bet pamātes meitai bija duj acis pierē, viena actiņa pakausī. Tā trešā actiņa visu novēroja, kā meitiņa vērpa, un; mājā pārnākusi, pašas meita to pateica mātei, kas tūliņ jau runāja govi nokaut. Pameita raudādama izstāstīja par to nelaimi govītei. Govs teica: "Neskumsti vis, bet kad mani nokauj, ta paņem manu sirdi ieroc un iestādi pie žoga ceļmalā!"

Tā nu pameitas labdari arī nokāva, bet sirdi nozaga pameita un iestādīja ceļmalā. Tur izauga zelta ābele ar zelta āboliem. Reiz gadījās braukt gaŗām vienam princim un viņš gribēja noraut vienu ābolu, bet nekā nevarēja. Tad viņš sauca pamātes meitu, lai viņa norautu vienu ābolu, bet tā arī nevarēja palīdzēt. Pēdīgi iznāca arī pameita, un ābelīte tūlin pazemīgi nolieca savus zarus, lai rau j. Viņa viegli norāva vienu zelta ābolu un iedeva to princim. Tad princis viņu uzcēla sev uz zirga un aizjāja uz savu pili, bet zelta ābelīte gāja viņiem blakus līdz. Tā pameitu noveda ķēniņa pilī, kur ķēniņa dēls to apprecēja, bet īstā meita ar savu māti palika mājā, viena ar otru skaizdamās.