10. A. 511. P. Š. no gadu 40 vecas Annas Pīpiņas Skaistā.

Mazai meitenītei nomirusi māte, un tēvs apprecējis citu sievu, kas bijusi ragana. Pamātei bijusi arī sava īstā meita. Bārenītei un bijuši jādara visādi gŗūti darbi bet īstā meita tikusi lutināta bez darba un raizēm. Gribēdama dabūt bērenīti no mājas projām, pamāte uzlikusi tai pat tādus darbus, kas nemaz nebijuši padarāmi.

Reiz pamāte iedevusi bārenītei linus, lai tos par vienu dienu lopus ganot savērpjot un saaužot audeklā. Bārenīte nezinājusi, ka. darīt, un tikai raudājusi. Viņai raudot, pienākusi mirušās mātes atstātā govs un sacījusi: "Neraudi nekā! Papūt tik manā ausī un iebāz tur linus, tad audekls būs gatavs, iebāzusi vienā ausī linus un pa otru ausi iznācis gatavs audekls laukā. Īstā meita dabūjusi zināt, kā šis audekls taisīts, un pastāstījusi to savai mātei. Ragana tūlin likusi govi nokaut. Bārenīte piegājusi raudādama pie savas mīļās govs, un tā viņu vēl pamācījusi: "Kad mani nokaus, tad izlūdzies no pamātes manas iekšas! No turienes tu izņem vienu gredzenu, iesvied to akā un pašas iekšas aproc zemē!"

Bārenīte arī visu tā izdara. Akas ūdens nu pārvēršas par vīnu, un no apraktām iekšām izaug ābele ar skaistiem zelta āboliem. Pa visām malām nu izpaužas slava par saldo vīnu un skaistajiem āboliem.

Reiz atbrauc tai mājā viena bagāta kunga dēls, un pamāte sūta savu meitu pretī, lai pasniedz tam no akas vīnu un no ābeles ābolus. Bet mātes meita nevar dabūt rokā ne vīna ne ābolu. Tad atnāk bārenīte, iesmeļ vīnu un nošķin ābolus bez kāda gŗūtuma.

Skaistā bārenīte ļoti patīk kunga dēlam, viņš paņem to sev līdz, apprecē un nu abi dzīvo laimīgi. Bet raganas mājā tūlin arī pazūd vīns no akas un brīnuma ābele. Ragana ar savu meitu nu dzīvo lielā trūkumā un paliek visiem par apsmieklu.