11. A. 511. P. Blau's Ērgļos. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 814 (2).

Vienai meitenei nomirusi māte. Mirdama viņa atstājusi tai vienu vienīgu gotiņu. Bet pamāte gotiņu paņēmusi un pašu bāreni gŗūti kalpinājusi ; arī paēst dažreiz devusi, dažreiz nemaz nedevusi. Savās bēdās nabadzīte tad gājusi arvienu pie mātes kapa un tur raudājusi žēlas asaras.

Bet vienreiz mātes kaps atdarījies. Nelaiķe iznākusi pie gŗūtdienes, kad šī tā tur raudājusi, un pamācījusi: "Ja tev, meitiņa, gribas ēst, uzsit tikai ar plauksti savai gosniņai pa krustu, tūlin būs barības vai cik; un ja tev pamāte atkal par daudz pulka darba ganos dotu līdz, tad atnes nepadarāmo darbu tikai pie mana kapa un atstāj zemē, būs viss labi."

Bārene tā darījusi un nu viņai klājies itin labi. Kā bijusi izsalkusi, uzsitusi govij pa krustu - tūlin barība gadījusies; kā nespējusi visu darbu ganos veikt, aiznesusi pie mātes kapa - līdz vakaram labā māmuliņa pastrādājusi.

Bet pamāte, redzēdama, ka pameita paliek katru dienu brangāka un skaistāka, un ka līdz doto darbu kārtīgi padara, sākusi brīnīties, kas viņu slepeni baŗojis un; kas līdzdoto darbu palīdzējis padarīt. Un neko vairāk - sadomājusi no tās dienas savu īsto meitu ganos līdzsūtīt, lai apskatītos, kas tas darba darītājs un kas bārenes baŗotājs.

Bet bārene bijusi manīga. Labāk tai dienā palikusi neēdusi, arī darba pie mātes kapa nenesusi. Mātes meita izstaigājusies velti todien šai pakaļ.

Tomēr cik ilgi pusbadā mirsi? Vakarā gājusi atkal pie mātes pēc padoma: Māte atteikusi: "Nebēdā neko! Kad rītu atkal mātes meita tev ganos līdz ietu, piedāvājies viņai galvu izieskāt. Bet galvu ieskādama, dziedi septiņreiz šo dziesmiņu: "Čuči vien' actiņ', čuči otr' actiņ, čuči trešā actiņ, čuči ceturtā actiņ, čuči piektā actiņ, čuči sestā actiņ, čuči septītā actiņ!" To darot, viņai visas septiņas skauģa acis pierē iesnaudīsies un būs atkal labi."

Un nu bārene tā darījusi: ik mātes meita pa ganiem ložņājusi ar savām septiņām skauģa acim pierē, ik viņa, dziesmiņu dziedādama un galvu ieskādama, iemidzinājusi šo un tad varējusi ēst, varējusi darbu kapsētā nest - ne suns nerējis pakaļ.

Bet vienu dienu - kā gadījies, 'kā ne - šī pārdziedājusies: izdziedājusi tikai sešreiz to "čuči actiņ’, septīto reizi piemirsusi, un kas nu tūlin par jokiem! Septītā mātes meitas skauģa acs palikusi vaļā un visu, visu novērojusi, ko bārene darījusi un kur bārene gājusi. Un vakarā tas tūlin pamātei itin smalki bija zināms: bārenes govs bāreni baŗojot un nelaiķa māte visus darbus padarot.

Nu ko nu pamāte? Kaus bārenes govi nost! Nokauj - bārene gauži raud. un ies atkal pie mātes kapa. Māte atsaka : "Neraudi vis! Ieroc nokautās govs krusta kaulu zemē, tad tur tev izaugs zelta ābele ar zelta āboliem.

Labi! - padarījusi tā un nu izaugusi zelta ābele ar tik skaistiem zelta āboliem, ka drīzi jo drīzi tādi brīnumi izpaudušies pa puspasauli un nu bārenei jājuši precinieki bez gala. Pēdīgi atjājis viens, tas apģērbis bāreni greznās drēbēs un norunājis dienu kad brūtes vedējiem bija nākt izredzētai pakal. Labi! - tā diena atnākusi; bet kas noticis? Pamāte pabāzusi āreni zem muldas un apģērbusi savu īsto meitu dāvātās brūtes drēbēs; tikai kurpes gan šai nederējušas, bijušas par mazām. Tomēr pamātei ātri padoms pie rokas, nogriezusi savai luteklei kājai pirkstus un uzspīlējusi kurpes, kā varēdama. Brūtes vedēji mx sākuši braukt un gaidījuši, ka zelta ābele brūtei nākšot līdz; bet nekā - ābele palikusi pie muldas un negājusi vis. Tā jau nebija īstā vedamā kā lai arī nāk?

Braukuši, braukuši, te ceļa malā apklausīsies - zīlīte čīkstējusi: "Čī, čī! ko tur vedat, ko tur vedat? Mironu vedat, mironu vedat!"

Nu vedēji apskatīsies brūti - tās briesmas! - brūte nomirusi. Are, šai pa nogrieztiem pirkstiem par daudz asiņu bija notecējis. Kā lai arī nemirst?

Nu braukuši atpakaļ, izvilkuši bāreni no pamuldes un veduši mājā. Kā izbraukuši pa vārtiem, tūlin zelta ābele cēlusies gaisā un gājusi līdz.

Piezīme. Drustos (M. Dandenis uzr., Brīvz. kr.) teikts, ka bārene: uguns bijis jārāda, kad pirmos gailos govs kauta. Bet no govs pieres izlēkusi zelta zvaigzne. To zvaigzni bārene pacēlusi un iekasusi paviļās, tad tur izaugusi zelta ābele. Govi kaudama, pamāte zvaigzni nepamanījusi; tikai to gan iesaukusies, kad bārene pēc zvaigznes liekusies: "Ko tu te līkājies? Kādi uguni!" Bārenīte atteikusi: "Man uguns uzkrita uz kājas, tāpēc pieliecos."

L. P.