Vienacīte, Divacīte, Trijacīte.
12. A. 511. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 159 (139).
Vienai mātei divas meitas: īstā meita un pameita. Īstajai meitai bija vieglas dienas; bet pameitai neatlikās ne tikdaudz vaļas, kā degunu nošņaukties. Spožajās saules dienās īstā meita gan izgāja kādu reiz - zināms, vairāk no gaŗa laika - pie lopiņiem; bet lietainās pamāte tikai vadīja pameitu ganos liedēties.
Reiz pameitai ganos bija jāsavērpj vesels pods pakulu. Kur nu tik daudz savērpsi? Nosēžas un raud. Te piestājas vecs vīriņš un saka: "Neraudi vis, meitiņ, ko nu ar vērpjamo tikdaudz vēl galēties: dod pakulas raibaliņai apēst, tad dzija nāks pa nāsim ārā un tīsies gar ragiem."
Pameita tā dara un. re, dzija bez pūlēm gatava. Tomēr pamāte beidzot izož, ko raibaliņa iespēj. Viņa gosniņu nokauj, raibaliņas gaļu apēda pamāte ar īsto meitu, kauliņus dabūn sērdienīte. Šī aprok kauliņus ganībās. Tai vietā, kur kauliņi bija aprakti, uzaug zelta ābelīte ar zelta āboliem. Pameita saudzē ābelīti kā savu acu raugu un lasa ikdieniņas zelta ābolus. Bet te uz reizi īstā meita grib pa varu uztiept, ka ābelīte viņai piederot. Pameita gan rauga izskaidrot, ka ābelīte ir viņas; bet tas neko nelīdz.
Par laimi kādā baltā dienā iegadās bagāts, bagāts tēva dēls, kas ņemas strīdiņu viegli izšķirt: tas, sērdienīti tautiņās aizvezdams, paņem zelta ābelīti līgaviņas pūrā līdz.
Tas īstajai meitai vēl vairāk skauda. Viņa lētāki savā skaudībā nerimst, kamēr dabūn trīs acis pierē. Nu sliņķei ar gulu vien dienas pagāja, jo tikko viena acs bija izgulējusies, tad bija jāmidzina otra acs un, kad otra acs atmodās, tad ķērās pie trešās. Šo vienīgo dambu trijace izdarīja tā dziedādama: "Migu, migu; vienaciņa, kamēr otra aizmiegas; kamēr otra aizmiegas, kamēr trešā iesnaužas!"
Tautiņās trijace nekad neizgāja, jo kas gan tādu migaci būtu bildināji? Katrs baidās kā no sērgas.