13. A. 511. Skolnieks J. Bernāts no K. Jušķevicas Nīcā. K. Lielozola kr.

Vienai mātei bijušas trīs īstas meitas un viena pameita. Pameitu viņa nemaz neieredzējusi, viņu dikti strādinājusi un nedevusi ēst.

Vienu dienu viņa sajaukusi linu sēklas ar pelniem un likusi pameitai lasīt. Pameita nevarēja izlasīt un dikti raudāja. Te piemāca kāda vecīte un prasīja: "Kāpēc tu raudi?"

"Man jālasa linu sēklas no pelniem, un es nevaru izlasīt." Tad vecīte iedeva viņai vienu puķīti un teica, lai ar to pamaisot pelnus. Pameita arī tā darīja un 'linu sēklas atšķīrās no pelniem.

Pamāte lika pameitai dzīt lopus ganos un deva daudz darba līdz, bet ēst nedeva. Viņa dikti raudājusi, jo gribējusi ēst. Tad nākusi atkal tāda vecīte, un prasījusi, kāpēc raudot. Pameita atteikusi, ka gribot dikti ēst, jo pamāte nedodot maizes. Vecīte atteica: "Neraudi, tev ir tāda balta gosniņa. Pieej pie viņas un teic: gosniņ, atklājies!"

Pameita tā izdarīja un radās visādi ēdieni, tā ka viņa dabūja labi paēst. Kad viņa pārdzina lopus vakarā mājās, pamāte bija izvārījusi putru, bet pameita jau bija paēdusi, viņai putra vairs nesmeķēja. Pamāte domāja un brīnījās: "Kāpēc viņa neēd?"

Otru dienu viņa raidījusi vaktēt savu meitu, kuŗai bija tikai viena acs. Pameita ganīja govis, strādāja savu darbu un dziedāja: "Čuči, guli, vienactiņa!" Tā aizmiga un nekā nenovaktēja.

Trešo dienu māte sūtīja vaktēt atkal otru meitu ar divām acim. Pameita ganīdama atkal dziedāja: "Čuči, guli, vienactiņa, otra līdzi midzējas." Meita atkal aizmiga. Vakarā īstā meita pārgāja mājās un māte prasīja, vai esot novaktējusi. Viņa atteica, ka nekā neesot redzējusi.

Ceturto dienu pamāte sūtīja trešo meitu ar trijām acim. Pameita ganīdama dziedāja atkal: "Čuči, guli, vienactiņa, otra līdzi midzējas." Tās divas acis nu gan aizmiga, bet trešā palika vaļā, kas tad visu dabūja redzēt. Vakarā īstā meita pārgāja mājās, un māte prasīja, vai esot ko redzējusi. Viņa atteica: "Tā baltā gosniņa atklājās, un tur viņa dabūja ēst."

Viņas sarunāja to gosniņu no rīta nokaut, bet pameita arī to dabūja dzirdēt. Pa nakti bija liela vētra un apgāza riju, kur gosnina bija ielikta. Pameita no rīta agri piecēlās, izgāja ārā, paņēma savu gosniņu un aizbēga. Kad pamāte ar savām meitām piecēlās, pameitas vairs nebija. Viņas izgāja un atrada, ka gosniņas arī vairs nav mājā. Nu pamāte ar savām meitām dzinās pameitai paka un to arī gandrīz jau panāca jūrmalā. Pameitai bija līdzi tas kociņš, ko tā vecīte bija iedevusi. Viņa piegāja pie jūras

un pamaisīja ar kociņu. Jūŗa izšķīrās divās daļās, un palika sauss taks, kur viņa gāja ar gosniņu. Pamāte nevarēja viņu noķert. Pameita ar savu gosniņu nu gāja pa jūŗu, es nezinu, vai pārgāja, vai nepārgāja.