14. A. 511. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. kom. kr. LP, VI, 820 (6).

Pameita, kad pamāte solījusies gotiņu kaut, apķērusies gotiņai ap kaklu un gauži raudājusi. Bet gotiņa `mierinājusi: "Neraudi vis! Kad mani nokaus un tu tīrīsi zarnas, tad atradīsi manās zarnās zelta dozi un zelta ābolu; tos iestādi zemē, tad tev izaugs zelta ābele ar zelta āboliem un ābeles tuvumā radīsies avotiņš ar zelta ūdeni."

Tā noticis. Te vienreiz jauns ķēniņa dēls braucis gaŗām un ieraudzījis ābeli ar zelta āboliem un avotiņu ar zelta ūdeni. Viņš priecājies ļoti un teicis tā: "Tik tiešām kā saku, to meitu precēšu, kas zelta ābolu pados un zelta ūdeni iesmels!"

Tūlin mātes meitas steigušās ābolu raut un ūdeni smelt; bet neizdevies: visi āboli satecējuši ābeles galotnē, un avotiņa ūdens iesūcies zemē.

Tad ķēniņa dēls apvaicājies, vai teitan vēl neesot kāda meita - lai nākot tā! Iznākusi pameita. Tā piegājusi pie ābeles, tūlin āboli satecējuši zemākā zariņā, varējusi raut, kā patīkas, un avotiņa ūdens burbuļojis augšup, varējusi smelt, cik iedomājas. Nu ķēniņa dēls paņēmis pameitu līdz par savu ļaudaviņu. Bet ābele ar avotiņu arī aizgājuši viņiem līdz.

Piezīme. Kāds Lācis piesūtījis vienu variantu no Oktes pie Talsiem, kur "vīriņš pamācījis pameitu, lai salasa visus govs kauliņus un parok pie istabas pamata apakš logiem, tad tur izaugšot zelta ābele." P. Š.